Ir kāds redzējis kādreiz? Secinājumi?
Par un Pret
Kad, sēžot zem ievas tās smaržu paēnā, tev gribas dalīties sajūtās, lai tās dotu citiem, lai dalītos, tad pašam kļūst vieglāk un miers nāk pār visu, saspringums tiek iztērēts, kaut uz papīra, bet iztērēts. Kad jaunais pavasaris ar savām smaržām un putnu dziesmām klauvē pie katra krūtīm, tad gribas dalīties, gribas sniegt to citiem, gribas tādējādi nomierināties. Varbūt reizēm pārāk daudz un nevajadzīgi nomierināties.
Kad mīlestība sauc jebkuru uz nomaļām vietām, jebkuru dzīvu būtni kopā būt, kad tu to visu pamani un smaidot māj ar galvu, tad atkal gribas to visu aprakstīt un padalīties. Gribas tādējādi uzvilkties.
Ir cilvēki, kas joprojām šo visu līdz šim rakstīto sauc par sevis žēlošanu, kluso nespējīgo cerību, ka kāds varbūt izlasīs un novērtēs šīs gaudas, pažēlos, apžēlos. Cilvēki, kas to sauc par “masturbāciju klusumā zem galda, slepenībā, bet ar nemirstošu cerību, ka rakstīto uztvers, kaut garāmgājējs nejaušs, bet uztvers un apliecinājums tiks gūts, kaut virtuāli notēlots, no iztēlotas klātbūtnes paņemts.” Katram klusam rakstniekam ir klusa cerība, ka tas beidzot tiks novērtēts, atzīts un godā celts. Tas to patur pie sevis, bet naivi cer un gaida kad citi apžēlosies.
Mēs pabeidzam. (tas pats vakars)
Mēs bijām mežiņā, apstaigājām celmus un velēnas, tie visi zaļie bija beidzot parādījušies šai gadā. Mēs viņus atradām un novērtējām - visi zaļie asni un augošie spērās ārā, zaļoja. Mēs priecājāmies kopā ar tiem, un vispār kopā ar visiem, jo tie visi apkārtējie arī priecājās. Nu nevar noturēties tādās situācijās, lai kas tevi aicinātu uz mieru.
Mežiņā bija klusi, tā nebija lakstīgala, kas dziedāja, tas laikam nebija arī strazds, bet dziesma skanēja, kaut klusi, un mūs aicināja palikt. Lasīt visu »
Mēs iesākam..
Mēs ejam pastaigāties. Katra reize, kad to daram nāk par labu, jo pavasaris mūs ārstē. Katru brīdi, kad mēs tur esam, mēs atkopjamies un mainamies.
Šodien, kad ir dubults prieks, kad Latvija ir vinnējusi pati sevi, mēs dodamies turp uz mežu. Mēs aizdosimies un pastaigāsim pa taciņām, paplūksim puķes pirmās un pastutēsimies pret ozoliem un parunāsim par hokeju. Mēs centīsimies mazināt tās slimības bīstamību, kas man tagad skan ausīs no TV, mēs centīsimies atturēties no jebkā.
Pienāks vakars, pienāks turpinājums….
Pavasaris, rīts, mežiņš
Atklāju velo sezonu agrā rīta stundā, virzienā uz Rūjienu. Es biju gatavojies spējīgi, apkopis velosipēdu, iegādājies jaunas velo botas un protams kārtīgi sakārtojis savu garastāvokli. Tas tika noskaņots uz Urrā, velosipēds tika nonests no piektā stāva un žvinks, pakaļa uzsviesta uz benķa. Nekas specifisks, bet pirmais saraustītais un nedaudz nedrošais pārbrauciens bija sācies. Kas tie bija par priekiem, kas par sajūtām minoties un ripoties agrā saulē, gandrīz pa vējam, gandrīz vienam pašam, puslīdz klusumā. Es paspēju nosvīst, sadzīties, bet nāca otrā elpa, kas atnesa to mierīgo jausmu par mirkli, kad riepas spindz nemainīgi, kad vējš skrien pretī un retās priedes ceļmalā sveicina. Šis agrais brauciens varbūt tāpēc bija spēcīgs, ka tas bija pirmais šogad. Mani pārņēma nevis sportista un sacensību gars skrienoties ar vēju, bet tas nostaļģiskais un miermīlīgais, kad gribas teikt “krasota” un mesties malā un pagulēt katrā egļu un priežu paēnas metrā. Lasīt visu »
The world spins - Please stay……..
Julee Cruise - The World Spins
Moving near the edge at night
Dust is dancing in the space
A dog and bird are far away
The sun comes up and down each day
Light and shadow change the walls
Halley’s comet’s come and gone
The things I touch are made of stone
Falling through this night alone
Love
Don’t go away
Come back this way
Come back and stay
Forever and ever
(spoken)
Please stay
Dust is dancing in the space
A dog and bird are far away
The sun comes up and down each day
The river flows out to the sea
Love
Don’t go away
Come back this way
Come back and stay
Forever and ever
The world spins.
draugošanās…
Ēriks no laukiem: “Iedomājies, tu aizej ciemos pie senseniem paziņām uz attālo kaimiņsētu un tur tevi sirsnīgi sagaida. Ierāda sēdvietu, piedāvā kūkas vai tēju. Bufetes skapītī tiek atrastas ledenes un zefīri, pēdējie. Viņi simtdaļ sekundē nolasa tavu garastāvokli. Lasīt visu »
Echinoidea volucris (latīniski)
Pāris gadus atpakaļ mēs bijām izlēmuši doties pārgājienā uz Latgales mežiem un ezeriem.
Mums bija draugi - ceļotāji, somaiņi - pārgājnieki. Tiem bija daudz nostāstu par savām neparedzamajām gaitām un piedzīvojumiem. Mēs reti kad satikāmies, taču gandrīz vienmēr sarunas beidzās ar draugu gaitu atstāstiem un mūsu aklo apbrīnu. Mēs kā siekalaini mastifi sēdējām un klausījāmies.
Tās vasaras sākumā mēs satikāmies un draugi mūs spēcīgi saintriģēja par Latgales mežonīgo vidi vientuļajos klānos, par pamestajiem plašumiem un purviem, kur neviens cilvēks kāju nav spēris. Šie avantūristiskie draugi, ceļotāji, jā ceļotāji nevis tūristi, jo tie atšķirībā no tūristiem nekad neplānoja kur dodas un kur paliks, mums tika pastāstījuši par savu pēdējo pārgājienu Latgalē. Tas mūs patiesi aizrāva. Dēkaiņi neizplūda daudz detaļās, taču ļoti aizrautīgi klāstīja, ka kopējais maršruts bijis nu ļooti interesants un piedzīvojumiem bagāts, tie apstāstīja par savām gaitām pa zemes ceļiem, teltīm krūmājos un attiecībām ar vietējiem lauciniekiem. Attiecības un sarunas ar vietējiem bija īpašs stāsts, ne mazāk interesants. Stāsts bija aizgrābjošs, taču kautkas tajā visā likās noslēpumains un aizdomīgs, jo par pašu svarīgāko - ceļojuma kulmināciju - nedēļu ilgu nometni galapunktā Lubānas ezera plašajos klānos šie neteica ne vārda. Tie novērsās un atturīgi atteica, ka esot bijis viss OK. Parasta nometne. Tas varbūt bija ar nodomu teikts, lai mūs vēl vairāk saintriģētu, varbūt arī nē. Šis viss kopumā mūs ļoti aizrāva, un lēmums tika pieņemts - pēc mēneša dodamies uz Latgali!
Mēs tur satikām ļoti dīvainus cilvēkus, nakšņojām pamestās spoku mājās un atklājām pilnīgi jaunu sugu, kas mūs gandrīz noslaktēja - Echinoidea volucris…
Kad būs vairāk laika, uzrakstīšu !
Pagaidiet, uzklausiet!
Mani satika uz ielas.
Iz dzīves, vienas #2
Turpinājums no “Iz dzīves, vienas“…
Vīrietis ienāca veikalā pēc „More”. Divas sievietes stāvēja rindā ar baltmaizēm grozos. Viss bija tik pašsaprotami, eksistenciāli. Katram bija sistēma ikdienišķā, darbi darāmie, ēšana un jaunas dienas sagaidīšana. Viss pēc kārtas, reizēm dažādā secībā.
