Atskaņas un Pārdomas

29.augustīns

iesmēlās rudens kapucē. Kam tas ir jāzin, vai tiešām jūs esat tik ziņkārīgi? Varbūt beigās pa īstam svarīgi tas ir tikai man?? Varbūt tas viss tomēr priekš sevis, tikai sev un nekam citam domāts krājums. Jā, pareizi…. nav svarīgi kur raksti, nav vajadzīga izkārtne, pietiek vienkārši to izlikt. Kautkur, jebkur.. taču sev.
Pa īstam tas ir tikai sev. Šis ir pēdējais publiskais dienasgrāmatas ieraksts, kas ir pieejams zem adreses guntars.conceptio.lv.
Pēcāk viss pārējais krāsies tikai priekš sevis, pie sevis.

28.aug

Kādas piecpadsimt minūtes jāpasēž, lai pieņemtu lēmumu, ko tieši ierakstīt d-grāmatā. Joprojām slikta zīme.
Vispār man šitā ņuņņošanās sāk besīt. konkrēti liekas nevajadzīgi - sūdzēties un lāpīties kautkur publiski, acīs neskatoties pačīkstēt, ar domu, ka kāds varbūūūt izlasīs, pakomentēs, bet pats svarīgākais, pažēlos tevi. Apžēlosies, vai vienkārši dos zīmi ka tu vismaz par velti neraksti, ka kāds tomēr lasa. Tas neattiecas tik daudz uz blog ierakstiem, cik uz tik izplatītajiem twitter perdeļiem.  Taču tas ir tikai mūsu spogulis. žņveahjjhhhhhh, brrjrjjj pljjehaheveeeee

4.-13.augusts

Iesākts intensīvs treniņu kurss. velo+treniņzāle.
daudz pārdomu par pārdomām, tuvu secinājumam - jo muļķāks, jo mazāk jautājumu un līdz ar to vienkāršāka dzīve.

4.augusts

Sveicieni visiem, šodien svētku diena. Par visām šīm pūlēm pacienājām sevi ar rumu. Sen nebij garšots, jauki. Jau uzreiz bija sajūta ka nakts būs gara….

augusta sākums

Iemācījos skābēt gurķus un taisīt upeņu zapti. Kas ta vēl tāds? Ā! Nekas!

31.jūlijs

Raksturojums - sasolīts daudz, izdarīts maz.
Neizprotamā, haotiski diplomātiskā un ar apelēšanu piesātinātā telefona sarunā fināls bija tāds, ka man ar velo jābrauc uz Madonu uz …  uz kapusvētkiem. Nu neko darīt, solīts darīts, nesagatovots jau arī gluži neesmu.
Pienāca rīts, apmēram 5:30 kad nācās stutēties augšā un bāzt banānus somā - tas bija tas jaukākais no visa paredzamā brauciena. Iesāku ripināties pamazām, ar ekskursanta - aplūkotāja pieeju, lēnāk braukt un tālāk tikt. Šī vispārējā skepticisma un nožēlas pamatā bija jau iepriekšējā vakarā konstatētais fakts, ka visu ceļu būs pretvējš Atzīšu, braucu tiešām lēnu un visam par prieku pēc 50km sākās ilgstošs lietus, kas vienā brīdī sāka sūknēties cauri manai krutajai Madison waterproof jakai. Ok, apmetos pieturā kautkur starp Bērzkrogu un Taureni. Izklāju drēbes, cimdiņus, apēdu banānu un likos uz auss. Tomēr taču tikai 4h gulēts. Itkā jau kā joks bija domāts, bet tiešām aizmigu, no fūres uztrūkos augšā un konstatēju ka gulēts vismaz 4omin. Lietus nedaudz bija mitējies, metu par 10% izžuvušo jaku virsū un minu tālāk. Viss protams lipa un tecēja gar miesu, vējš pūta pretī, es uzgūlies uz stūres centos mazināt vēja pretestību. Ātrums apmēram uz 17kmh :D. Notika paredzamais - pazvanīja sencis un gādīgi noprasīja vai miegamice pamodies un brauc??! Viss beidzās ar to, ka man atbrauca pakaļ uz Vecpiebalgu un lielais cietējs tika nogādāts galapunktā. Nobraukti 84km paredzēto 112km vietā. Šis bija 6.brauciens maršrutā Valmiera-Madona, un pirmais brauciens, kas netika veikts līdz galam. Bēdīgi, bet es labošos!

25.jūlijs

Vētrainas naktis, burtiskā nozīmē. Zibens ķerstīšana ar fotoaparātu. Liekas kadriem bagāta nakts, jo šķeļ un zveļ uz visām pusēm, debesis plaisās, bet nē, izdevās noķert tikai pāris puslīdz jēdzīgas bildes, jo fotoaparāta atmiņas karte ir pēc velna lēna, un, tai brīdī kad tā seivo pusminūti garas ekspozīcijas bildi, vienmēr zveļ vislabākie zibeņi! Pāris vakarus nosēdēju pie atvērta loga, šo to saķēru, šo to palaidu garām. Iespaidīgs spēks šai pasaulē klaiņo pa debesīm …. Jā, būs beidzot kautkas savādāks ko twiterī ielikt

22.jūlijs

Mazliet tuvāka iepazīšanās ar twiteri, pēc ilgām pārdomām tomēr pieslēdzos arī pats.
Nedaudz neziņa ko tur īsti vajag rakstīt Pēc nelielas izpētes secināju, ka diezgan daudz cilvēki šeit dalās ar visnotaļ personiskām izjūtām, tie sūdzās, žēlojas, citi savukārt lielās un lepojas. Citi prāto un filozofē par apkārt notiekošo, taču šeit nav svarīgi vai tas attiecas uz paša dzīvokli vai guļamistabu, vai tomēr skar plašākus un globālākus jautājumus. Ir arī izgudrotāji, kam ir interesanti komentāri un viedokļi par dažādām parādībām, gan par pašiem, gan par apkārt notiekošo - nav svarīgi kur. Lietderīga šeit ir ātra informācijas izplatīšanās, taču tādas info, kas attiecas uz tev interesējošo veikalu, organizāciju vai kādu tev interesējošu tēmu, kam tu gribētu sekot līdzi - piem. jaunumi interešu grupās, pasākumos, piedāvājumos, u.c. Taču cik papētīju, diezgan izplatītas ir ziņas par tēmu:

- Šodien, braucot ar velosipēdu, pazaudēju savas skaistās saulesbrilles
- Saulriets un plānās pankūkas
- Esmu noguris, palīdziet jel!
- Šodien pierijos kā cūka.
- Laikam nebraukšu uz to Positivus.
- utt.

Arī daudz pazīmju par vienkāršu čatošanu iekš šī tīkla.

Twitters - lāča pakalpojums vientuļniekiem, tiem, kas vēlas padalīties savās sajūtās, un pārdzīvojumos, arī piedzīvojumos. Kam, nav neviena kam to pastāstīt, aprunāties, kas dotajā brīdī ir vieni paši… Neuzklausīti

Pagaidām mani interesē izgudrotāji un daži to viedokļi…
Ko es pats rakstīšu? nezinu. Vai tad es šeit nesūdzos un nedalos? Varbūt, bet tas ir pa kluso

10.-30.jūlijs

Sportiskais mēnesis, ceļam izturību un atjaunojam organismu. Sirdsdarbībai un elpošanai vislabāk palīdz kas?? Pareizi - velobraukšana. Periodā nobraukts - 400km.Īstiem vīriem nepieklājas braukt tik maz un zīmēties. Nākošreiz zīmēšos vismaz ar 1000km mēnesī.
Beidzot tiku pāri mistiskajam vidējā ātruma ciparam - 28kmh. Sasniegts 28,34kmh uz 30km. Nice..

10.jūlijs

Fonofestā pavadīta nedēļas nogale. Mans pirmais Open Air.  Detaļas izpaliks, jo rakstu mēnesi pēc notikuma.
Tikai atceros spēcīgos Skyforger. Nopietni vīri, kurus labāk klausīties nedaudz pa gabalu, ieklausīties vārdos, spēlē un senatnē.
Openair iegrieza, iegrieza aktivitātes, alkohols, pagulēšana, šūpuļtīkli un ūdens dušas. Iegrieza kāds kādam rokā un arī acī. Taču viss beidzās laimīgi, ja neskaita ka tualetēs bija piedirsti ne tikai podi, bet arī grīdas. Sūdi bija visur.

5.-6.jūlijs

Vakari, futbola vakari, visi vienādi, ievalkātas čības, kas sāk jau smakot.  Tieši tik daudz lai būtu iemesls tās izmest.

30.jūnijs

madona-valmiera velo lidojums, ne bez Vēja mātes palīdzības. Karsti.  AVS 25km/h

9. jūnijs

līdz šim tālākais ceļojums - portugāle. apraksts varbūt būs. jānogulsnējas.

maijs - jūnijs

darbība. cīniņš ar sevi, ar vēju, ar kalniem un pedāļiem.
rakstīšana nav pirmai vietā. bez emocijām.

10.maijs

sākam ripināties pa šoseju, cīnamies ar sevi.

Kautkad

Es mūžam vaicāju, vai kāds pats spēs man atbildēt bez jautājuma? Vai kāds spēs just bez mājiena ar sētas mietu?? vai kāds spēs saprast bez vajadzības?
Vai tas viss kādam vēl vajadzīgs, vai bez zaudētāja kas cits vēl kādam interesē, vai sensācija nav galvenais?

Varbūt var iztikt bez visa tā, bez mākslīgā patvēruma, bez žēlastības, bez šī jumta?

09.04.10. aprīļa dienas kopā ar draugu, kurš noturējās.

Es ………….

dienas ritumā braucu cauri pilsētai, cauri centrālajai daļai. Laiks knapi knapi turējās normas robežās, es uzticējos šīm robežām, bet tomēr biju nejauši iežimiedzis ziemas cepuri kabatā. Mēs pilsētnieki bijām raduši uzticēties prognozēm un informācijai, tāpēc ar drošu soli soļojām iekšā dabā…
Viss izrādījās pārāk silts un pūkains, pārāk jauks un ērts.. Pat čūskas novērsās un deva ceļu večiņām, tās gandrīz uzkāpa tām virsū, tad reaģējot uz izsaucieniem spēji pagriezās un noliecās ar seju tieši pretī čūskas optiskajam mērķim.  Dabas instinkti jau paredzēja šādu situāciju un bija laicīgi parūpējušies, lai čūskulēns būti pietiekoši iemidzis lai netriektu žokļus večai sejā, lai visi tie skatītāji paliktu mierīgi.
Mēs cirtāmies tālāk, odzes zigzags kas arī bija izkāpis no krastiem spēja daudziem ierādit savu vājo cilvēku bijību un vietu. Tā pati mazā pilīte kas nejauši trāpītu večiņām vai neredzīgiem pārīšiem jau daudz darītu lietas labā, tie beidzot apjaustu savu vietu dabā, savu sīko vietu, vājumu un simbolismu.

Kur tie laiki … 18.03.2010. dzimšanas diena

Kā man atsūtīja radinieki pantiņu iz remarka…

Ir ļaudis, kuri nebūt nejūsmo par dzimumdienu svinībām, jo piedzimšanas laime ir ļoti apšaubāma. Nekad nevar zināt, vai šai dienā cilvēkam ir jāsodās vai jāsmejas.

Tas bija pārsteigums, es zinu, ka tie ilgi meklēja un es zinu kur tie meklēja šo atziņu, bet es uzskatu, ka tas tomēr neiederas kā apsveikums. Katrā ziņā oriģināli.
Esmu atgriezies pie dienasgrāmatas, esmu atcirties jaunā grāmatā, kas ir reāls pierādījums Remarka dzīves raksturam, es cenšos saprast šo švītu, šo tomēr reālo cilvēku, kas vandījās apkārt pa pasauli, dzēra ar lopkopjiem. prostitūtām un veikalniekiem, reizēm līdz rītam krogos. Tas viss mani pārņem, es cenšos izprast, aprast ar to visu, jo es zinu, ka tas ir tepat tuvu, sasniedzams un saprotams. Tas cilvēks ir reāls, vienkāršs, blakusesošs, viņš ir mūsējais, viņš ir ar mani.

15. 03.2010.

Par realitāti, par sajūtām apkārt. Mēs taču esam pa īstam, mēs visi te esam, mēs esam. CIlvēki te ir apkārt, tie te ir. Te ir prāts, saprāts ar to visu līdzi, mēs cenšamies viens otru pārspēt, apsteigt un pamācīt. Kas tad te ir?? Ko mēs jaunu zinām, ko mēs varam atklāt?
Dzīvo cilvēk, dzīvo.
man pēc šī visa uzrodas tā saucamais “pretīgais aizkustinājums”. tas ir tad kad mēs ierodamies RTU augstskolas kopmītņu pritoniskajās telpās, tas ir tad kad mēs uzduramies cilvēkiem, kas ubago grašus pie trepēm, tas ir tad kad kāds pieprasa 17 santīmus biļetei, vai ieraut aliņu pēdējoreiz. Tas ir vienmēr tad.
Ar tiem cilvēkiem mūžīgi ir tā cerība ka viss būs labāk, ka vienmēr kautkas būs labāk, ka būs nākotne labāka. Cik stulbi ir saprast pretējo un ļaut cerēt tālāk.  Mēs laimīgie, tie kas ir kautko noķēruši, aprēķinājušies par laimi, sapratuši ko vajag un ko ne, mēs to spējam uzspiest pārējiem, pierādīt. Tomēr nevajadzīgas lietas!!!

Cīņa par dzīvi un labklājību, tas ir utopiskais jautājums.

Gandarījums taču nosaka visu;
Jo tu zemāk krīti, jo tev augstāk jākāpj. Jo tu sāpigāk un ilgāk to pieveic, jo tev ir lielāks gandarījums.
Jo tev vairāk ir atņemts, jo tev vairāk ir jāatgūst, jo tu vairāk cīnies, jo tev lielāks ir gandarījums par sasniegto.
Jo tev ir sliktāka bērnība, jo tev būs lielāks gandarījums kad iegūsi ko labāku.
Jo tu vairāk iztērēsi sevi, jo tu vairāk iegūsi sev, jo tu labāk jutīsies.
Jo dzīve ir sliktāka, jo vairāk jāpacīnās lai tā būtu labāka.
Jo ebreji vairāk, jo cīņa lielāka, jo arī gandarījums lielāks, da par jebko.
Jo dzeram vairāk, jo gandaŗijums lielāks Jo vairāk var iestāstīt.
Rīt tiksimies, atgriezīsimies Māras pasaulē, koka galotnē, meža vidū. Ar gandarījumu

18.nov.

Laiks skrien kā šustrijs surikāts, kūleņiem vien, kūleņiem vien tas aizlēkšo starp vāliem, caur alām, pa rezerves ieejām un izejām. Tas dzenājās pa laukiem, atstājot mani bez iespējas sasummēties.

16. oktoburus

Šodiena vai pareizāk šovakars. Sena saruna par seno, skat pirmo lapu - Otrais stāvs.

10.oktobris

Tā diena bija tā vērta, jo pat pamanījos to novērtēt. Taču radās vēstījums, kurš paliks melnrakstos, nokaunējies tas tur gulēs, nekad neizlasīts un mūžam palicis ideju pasaulē.

9.october

pienāks rītdiena tad redzēsim vai tā bija tā vērta.

3.oktobris

Apreibinājušies esam, tagad laiks nospiest “Atjaunināt lapu”.

25. septembris

Iesaku visiem izlasīt “Sofijas pasauli”. Daudz vēsturisku, filosofisku atziņu, daudz piemēru. Daudz pieskārienu patībai, esošajam stāvoklim un daudz iemesli apjaust dabas mūžību, jēdzību un savu mazo lomu tajā un savus lielos jautājumus par to.

Atziņa visiem māksliniekiem: “Pasaule kļūst sapnis, sapnis kļūst pasaule.”  Ļoti labi teikts.

Pamazām briestu uz vēl vienu remarks.conceptio.lv kopiju, kas būs veltīta filosofiem un to pārdomām visas mūsu vēstures garumā. Sākot no alām un mamutiem un beidzot ar pārbagāto 20. gadsimtu. Tas būs pārsteigums! Bet jāpaciešas, jo es daru lēni bet pamatīgi.

15. septembris

Reklāmraksts

Tas putns nav normāls.
Pirmkārt, viņš jau trīs gadus dzīvo mūsu ģimenē, bet joprojām nejēdz ne paldies, ne lūdzu pateikt. Otrkārt, viņam garšo vistas gaļa, čipši un dzērvenes, tāpēc nevaram pārmest, ka šis skrienot pa grīdu elš un pūš kā večiņa. Viņš velk spārnus pa grīdu, kažoks kā veca lupata nokāries, knābis līdz grīdai aiz izbrīna un beša. Tāds viņš ir darbībā uz zemes.

Pamazām viņš izdilst. Tas izpaužas nebeidzamās nodarbībās ap sevi, ap vēdera kažoku, jo kā viņam šķiet tajā ir iemetušies parazīti vai vienkārši sūdīgi izskatās, un tāpēc visas spalvas tiek izrautas. Viņš uzskata ka tā būs labāk. Mēs gan nē. Lējām dažādus šķīdumus virsū, devām dārzeņus, augļus (vitamīnus), nekas līdzēts. Runā, ka tas aiz garlaicības. Tam es nepiekritīšu, jo viņš visu dienu ir vienā istabā ar diviem cilvēkiem, datoriem un Logitech Z-5500 Un tad arī viņš sāk dziedāt.
Viņš spēj ātri aizsvilties, ir reizes, kad speciāli ieķeksēta kāja ir ieķērusies parāk stipri kādā no viņa rotaļlietām - spogulītī vai zvaniņā - tad tiek spējīgi sviests viss prom un ķeksēts nost no koka. Tad rīb visa grīda, kad zvani, koka riņķi un dzelzs spoguļi lido lejā. Viņš spēj arī šņākt kā kaķis, tu ej viņam garām, bet viņš uzskata, ka tu gribi viņam atņemt to sūda spogulīti un viņš šņāc kā pēdējais pagalma runcis.

Atgādināsim, ka viņam sen vairs nav būra, bet toties ir priede. Vesels priedes žuburs, kas, manuprāt, ir pietiekoši ergonomisks putna vajadzībām. Nu lūk, šobrīd viņš ir uzlīdis pašā pašā priedes spicākajā galiņā un tur uz vietas kājas ir iesnaudies, protams viņš līgojas kā niedre vējā, bet tas norakstāms uz skarbajiem sapņiem par ikdienas traumatisko dzīvi.

Putns ir ņiprs un cerams veselīgs, tas atgādina mazu pterodaktilēnu ar savu lielo galvu, knābi un raksturu. Redzēsim cik ilgi māte daba būs pieļāvusi tam nodzīvot četrās sienās. varbūt viņš dēļ šīs mātes ir tik pikts?

13.septembris

Mēs tepat piedzimām visu priekšā. Sarāvāmies čokuros un gaidījām iedarbību no pāri esošajiem. Mēs esam cilvēkbērni, sekojoši un mīlīgi.

Visi gaidam uz valsti, uz vīriem un varām. Bet nē, nekas nebūs, mums būs jādzīvo pašiem un jāizgudro lietas, kas varbūt patiks, piemēram, ārzemniekiem. Eksports ir tas gudrais vārds, kas dažus no mums glābs.

Valsts ir mūsu valstība, kas ir apkārt visiem pusdzīvajiem. Mēs esam par to, lai tā nepazustu. Taču, šoreiz tas ir neizbēgami. Īsumā un sākumā, lai saprastu visi -

- Samazinam pasta nodaļas, lai būtu ekonomiski izdevīgāk;
- Samazinam skolas, lai būtu ekonomiski izdevīgāk rēķinot uz 5 skolniekiem uz kvadrātkilometru, utt;
- Samazinam slimnīcas, lai būtu ekonomiski, reģionāli un anāli plānveidīgi;
- Samazinam policijas patruļas, lai būtu ekonomiski izdevīgāk:
- Samazinam elektrības piegādi ekonomiski neizdevīgajām zonām
- Slēdzam ekonomiski neizdevīgos asfalta ceļus (glabājam citiem laikiem)

- Brīnamies, kāpēc neviens nevēlas pārvākties uz laukiem un tos attīstīt?
- Kāpēc neviens negrib attīstīs ekonomiski brīvās zonas?
- Brīnamies, kāpēc zeme aizaug un pat tolkam tūristiem nav kur apgriezties

- Šokējamies, ka visi iedzīvotāji no laukiem brauc uz lielpilsētu un Eiropu.
- Gaidam, kad viss pats no sevis atrisināsies!

- Gaidam, kad atkal kāds panāks kreditēšanu - mūsu dzīves nodrošināšanu uz parāda.
- Ceram uz dzīvi, kad bankas mūs labsirdīgi un vēlīgi pabaros ar nenopelnītu naudu! Ka cilvēki atkal pārdos kautkādu daļu savas nākotnes un dzīves lai šobrīd izkļūtu sveikā! Lai tikai šobrīd izdzīvotu…

14.augusts

Bizness jākrutij, tik daudz darāmā pēkšņi. Visu nedēļu viss notikās, būs ko atcerēties .  Tikai papagailim piemetās sumpurņi, ko nespējam izdziedēt ne ar terpentīnu ne ar kill bill. Viņam jau patīk silts ūdens, bet ne sūda nebeidz lēkāt un plūkt spalvas. Tas putns mani piebeigs reiz.

beidzot nāca apgaismība pēc ‘Sofijas pasaules’ lasīšanas. Par to var lasīt pirmajā lapā !

10.augusts

Darbi darbi darbi, lai cik viņi mazi arī nebūtu.
bet naktī zem loga norisinājās drāma, un visa rakstīšanas kāre pārgāja… Cilvēks tika glābts, es ceru, ka izglābts.

9.augusts

Ilgā guļa, vēlais cēliens. Pēcpusdienā neko nesološs brauciens pamakšķerēt līdakas. Nobraukājām ar laivu 6 stundas, no zivīm ne smakas, kā nekā gandrīz vai gada karstākā diena.
Vakarā brauciens atpakaļ uz Valmieru. Ar auto - kā marķīzs.

8.augusts

6:00 cēliens. Trīs pietupieni un maizes šķēle ar kausēto sieru. Gardākais - banāni - tika iestūķēti jau sagatavotajā somā un brauciens uz Madonu atkal varēja sākties. Nesu velo no piektā stāva un domāju, es vēl te, vēl nekur neesmu ticis bet jau pēc pāris stundām būšu desmitiem kilometru tālu. Un tas viss vien pašam man būs jāizdara.
Pirmā pietura pēc 40km - Bērzkrogs (parasti stājos Raunā), otrā pietura Taurenē, Zaļkans (plaša panorāma pār vidzemes pauguriem), tad vēl pietura Vecpiebalgā un pēdējais posms līdz Madonai.  Sanāca ar līkumiņu kā citas reizes - 112 km. Jau 12:00 biju Madonā! Liekas, tā varētu visu Latviju apbraukt pāris nedēļās
Vakarpusē sabiju kompānijā ar vietējiem foto/kino/fono entuziastiem, kas man parādija dažus labus skatu punktus virs pilsētas. Tad aizbraucām pāri visai pilsētai uz pretējo malu, no kurienes atkal varēja saredzēt mūsu pirmo pieturvietu, taču pilsēta palika tur lejā, apakšā, pie kājām.  Vakars bija labs un nostaļģisks. Tie kompanjoni bija tiešām nopietni savādnieki, ka mums pat alus palika pāri.

7.augusts

Neaizbraucām plānotajā ceļojumā uz Latgales ezeriem, bet vismaz aizdevāmies tepat Valmieras apkaimē uz vēl neatklātajiem Mīlestības Vārtiem, Mīlestības Taku, Mīlestības Šūpolēm, u.tt. utjp….
Tas celiņš neko nesolot sākās jau gandrīz no sliekšņa, jo bij tik vien kā jāpāriet pāri ielai, lai nokļūtu Pauku priedēs pie Gaujmalas. Jau iepriekšējā vakarā izošņājis visus slepenos ceļus, kā zinādams apņēmīgi soļoju precīzi gar Gaujmalu vien tālāk..

Kad iegrimām mežiņā, uzreiz saskrējāmies ar pāris sīklopiem - ķirzaku, glodeni, zilu kolibri paveida putnu (kuru neizdevās nofoķēt) un odiem, odiem, odiem…
Mūsu ceļš mums gādāja gan stāvos krastus, gan šķēršļu joslu, gan biezi aizaugušu pļavu, kur nātres dzēla kājās un visur citur, gan nepalika nenovērtēti tie retie, nezināma autora būvētie soliņi upmalā. Tie stāvkrastā, dižozola pakājē bija precīzi uzstutēti ar plašu panorāmu uz upes līkumiem un … pēc tam arī saulrietu. Pats galamērķis ar vislielāko un platāko soliņu bija protams aizņemts, bet tas kā par brīnumu visu pasākumu nemaz nesabojāja. Es gan uzreiz uzkāpu augstu kokā lai vismaz kautkāds action, bet visumā patīkams padsmit kilometru pārgājiens.

Otrā dienā gan bija agri jāceļas un jālec zirgā…

4.augusts

Dilemma dilemmas priekšā. Visas dienas garumā.

Viens saules stars te novandījās, tas šaurs un spilgts noglauda balkonu un guļamistabas logu… Vaļējais logs iepludināja jauno šīsdienas jau silto svaigo gaisu. Durvis caurvējā grabinājās, stikls tajās džinkstēja un radīja nervozitāti nomodā. Nedaudz nomirkšķināju plakstus, bet atkal uzreiz iegrimu jaunā miegā, tai īsajā miegā, kur uzglūn visnejaukākie sapņi.

Istabas gaišās, plašās, tīrās sienas žilbināja arī aizvērtas acis un es beidzot modos kopā ar traukiem, kas jau šķindēja virtuvē. Un tad es sapratu, ka šī būs atkal tā diena, kad nebūs ko ierakstīt dienasgrāmatā.

21.jūlijs

Ikrīts ar cēlienu un braucienu vilcienā. Mēs steidzīgi gājām uz staciju karstajā saulē, jau rīta agrumā. Svelme solīja sviedrainu dienu.
Cēsīs izdarītas lietas un pastaiga pa rupji bruģētajām ieliņām, gar noplukušajām mājām un veikaliem. Pāris arhitektūras eksemplāri pacēlās tiem visiem pāri - baznīca, pilsdrupas, obelisks, koki… Puķu pārbagātais tirgus bija iespaidīgs, taču mums interesēja tikai bulciņas un varbūt žāvētas zivis. Cilvēki apgrozījās reti, lai neteiktu ka nemaz, izņemot pārdevējus, tie pirka preces viens no otra. Apstaigājām pakšus, dažas nolaistas ieliņas un iemaldījāmies padomju laiku ēdnīcā ar alumīnija dakšām. Attapāmies starp mehāniķiem, pie galdiņa starp vīriem ar eļļainiem pirkstiem, noķeskātiem priekšautiem un kombinzoniem. Šeit smaržoja kā deviņdesmitajos gados, kad biju mazs kā sprīdis un vilkos līdzi vecākiem visur kur vajadzēja.  Zemāk atradās vēl viena ēstuve, vārdā Inese. Bet tur piedāvājums bija vājš. Pāris lokālo darbinieku tur pustumsā pie svecēm remdēja savu izsalkumu ar šķidriem salātiem. Dažas atdzisušas miniatūras kafijas krūzītes. Bez cukura.

Pārbraucām mājās ar autobusu, es izskaitīju, šoferis nožāvājās 8 reizes, bet nevienu reizi nemainīja trajektoriju. Apstājās, izgāja uzpīpēt, izstaipījās un ieelpoja svaigu gaisu un trieca tālāk.

Vakarā atbrauca ciemos I., viņš bija jubilārs un mēs skaitījāmies viņa viesi. Kūka ar svecēm izskatījās atkal miniatūra, nekas vairāk tur nebija, tikai šampis šļācās pār balkona malu un korķis skrēja gaisā. Tas bija rituāliski…
Mums bija kodolīgas sarunas par visu, par valsti, par mums, un par katru no mums. Taču nostaļgija tomēr pacēlās, tā sakurināja mūs ar visu bijušo, mēs tomēr aizpeldējām tur, pagātnē, ļāvāmies aizmirsties un atcerēties un zaudēt asumu. Mēs laiskojāmies vecajās situācijās, mēs mēģinājām tās labot vai attaisnot, bet tās pazuda tur, prom, pagātnes smiltīs…

Bet tad es uzdevu dienas jautājumu - Kura dzīvība ir vērtīgāka? Karūsas, Zvirbuļa, Margrietiņas, Ziloņa vai Cilvēka.
Atbildes bija dažādas! Viena par otru smieklīgāka….nekonsekventa.

18.jūlijs

Uz balkona sēdēdams, rakstu neierasti. Ir tumšs, knapi burtus var redzēt, tā vienīgā zvaigzne, kas visspožākā, man ceļu nerāda. Esmu augstu virs zemes, cilvēce man pie kājām, tie tur apakšā iekārtojušies, iemidzeņojušies ar vairākām ejām, daudz daudz lodziņos, kur par dzīvību aprisēm liecina mirkšķināšanās. Es sēžu viens uz balkona, nedaudz apgaismotu seju. Siluetā. Man blakus sēž rums, viņš ir kluss un rāms, viņš klausās, dzirdi, klausās manī.

Pretējā mājā notiek tusiņš, vīrs plikiem sieviešu pupiem atspiedies pret loga malu pīpē. Tas ir plikgalvis, taču jauns. Saprotams, ka tur notiek svarīga apspriede.  Baltajā virtuvē cilvēki skandina glāzes un pudeles, šķind šķīvji ar zacenēm, un gurķīšu burkas. Bet es joprojām vientulībā ar savu draugu sevī -  viskiju. Sikspārņi lido, šviuks un garām, švahh nolido gar ausi, izrādās tie dzīvo arī daudzdzīvokļu pagalmos. Var nomanīt kuros dzīvokļos skatās vienu un to pašu tv pārraidi, logi ņirb vienā ritmā, vienā ritmā. Cilvēki zem segām vai iekrituši klubkrēslos snauž. Daži neplānoti, nejauši atlūzuši, omulīgā tumsonībā ieniruši naktī.

Re, vīrs lenc miskastes, tas kautrīgi ķeksē saturu, jo katra skaņa tik ļoti labi atskan apkārtnē.  Tam ziemas cepure ar bumbuli, paplukusi soma nevīžīgi nosviesta zemē. Pudeles un bundžiņas žvadz, visādi mēsli grab pa pamali. Logi pamazām izdziest. Vēlīns iedzīvotājs pārrodas no darba, pīkšķina kodu. Pirmā reize nesekmīga. Tas basketbola laukums apakšā liekas šobrīd nevajadzīgs. Pirms nedēļas atbrauca žirafe un uzslēja savu garo kaklu, vīrs pagrieza laternu lai tā krīt tieši uz jauniešu laukumu, kur tie mēdz spēlēt arī basi. Tas šobrīd vasarā likās aizdomīgs gājiens. Patreiz kailais laukums ir apgaismots vairāk kā mans balkons, bet tur pat ezis neapgrozās, pat kaķi nekopojas. Bet es, es te sēžu starp bazilikiem, rozmarīniem, spinātiem un arīdzan pētersīļiem.

Trīs vīri cēlās kaujā un iznāca pa kaimiņu kāpņu telpas durvīm. Tie klusēdami aizvilkās pāri pagalmam, rokas kabatās sabāzuši. Akmentiņus spārdīdami. Paklusām, paklusām ienirdami ēnā, tie kā nedzīvi stāvi aizslīd prom no manām šaurajām acīm. Šeit ir laba vieta, kaut neērta un tumša, bet klusa un svaiga. Gaiss spēcina. Pretējā logā tuss virtuvē ir beidzies, gaisma izslēgta, logs aizvērts. Kautkur tālu klaudz vilciens, prečinieks. Šodien braucu un domāju, varbūt krieviem patīk bumbastiki tāpēc, ka tie atgādina vilciena ritmu, bumbum bumbum bumbum, un ieskrienoties tas skan tādā progresējošā ritmā, un tad vēl pīīīī, pīīī, blow my whistle blow my whistle… Nu precīzi no senču gēniem, kad bija tie labie laiki kad iekačāja uz mūsu labo zemi Latviju. Protams tas ir nedaudz arī labais industriālisms, bet tur tomēr tas ritms mainās, mainās industrijas. Krievu gadījumā tiek nomainīts tikai vilciens

Gaisma virtuvē parādijās un pazuda. No simts dzīvokļiem tikai 4 ir gaismas pazīmes, daži sēž tualetēs un dīrā āzi. Kuš, vīrs pienāca pie loga, kaimiņos, atvēra to vaļā pavisam. Redzu tur daudz grāmatas iekšā, kautko ķimerējas, izskatās ka pīpēs. Neguļ. Nevienas skaņas, suņi tālienē knapi rej, gluži kā laukos. Vardes par izbrīnu vairs nekurkšķ. Laikam beidzot sapārojušās. Sikspārņi ar pieklusuši, pašapkalpošanās beigusies.

Kautkas smejās, skaļi zviedz, laikam jautrs bariņš velkas garām. Vasarīgi ģērbušies, lai neteiktu ka pliki, tie aizklunkurēja augstpapēdenēs gar stūri, tik vien pamanīju ka četas džuses un pusotrs džeks. Tiem bija mobilais pavadījums, kautkas moderns un pīkstulīgs. Atceros, ka rēzeknē vīri parasti nēsāja līdzi magnetofonu ar kasetēm, un daudz daudz uzlīmēm. Tur bija tāds varonis… Hāaa, pag,tomēr ezis ir ieradies, tas pukšķina pāri mauriņam, lēnām velk uz miskastu pusi…. tas varonis, vārdā Khmers, bija pat iemācījies pāris modernos deju soļus, tas tipināja kā Džeksons, leca kā Čans, un beigu galā uzbreikoja kā ultramoderns nēģeris, visa karjera tam bija priekšā kamēr tas nesapinās pats savās kājās un nesalauza kāju divās vietās. Tas spiedza un repoja no sāpēm, bet neviens nezināja reālo adresi, un tāpēc palīdzība kavējās un balss palēnām aizkrita.

Reāli, bet tiko vīrs iznesa miskasti. Zolīdi ģērbies, pulkstens 1:00. Paklepoja.

Atvainojos par pauzi, jo biju izkāpis no balkona. Uz tualeti.

Rīt braukšu šaut putnus, jo tie apēd mūsu ķiršus. Braukšu ar savu reto un krutāko hybrid transportlīdzekli Valmierā - velosipēdu. Tas darbojas galīgi bez benzīna, nedaudz ūdeņradis, bezdeļi un atelpas un tas skrien gluži ātri, pretēji automobiļiem - jo ilgāk brauc jo ātrāk iet

Pakagailis guļ kopā ar savu ēnu, viņš laikam domā ka tas viņa kolēģis, jo tā ir tik tuvu uz sienas. Spogulis te vairs nestāv līdzi, tas nevīžīgi, pat nedaudz apkakāts, karājas vistālākā zara galā. Cilvēks atvilkās no kluba. Diezgan agri, laikam nepaveicās, un džemperis arī nebija īsti riktīgs.

Mašīnas šņāc, šauj garām, takšu bākugunis zib. Man kļūst auksti un vientuļi, es eju pēc ….

Tie balkoni apkārt nekad nav bijuši apdzīvoti, neviena dzīva dvēsele neizvilkās ārā arī kad sešpadsmit gaisa baloni piezemēti pārlaidās pāri pagalmam. Ok, pāris slinķi izbāza sasvīdušos purnus, bet jau pēc pusminūtes tie bija atpakaļ gultās un ledusskapjos. Laikam es vienīgais te parādos, aplaistu savus garšaugus, kuri tāpat gan jau visi novītīs pie pirmās izdevības, un reizēm varbūt šo to uzrakstu dažos foršajos vakaros. kad netraucē bumbošanās. Atbrauca vīrs no vēla darba, kārtējais. To sieva sagaidīja, nonāca lejā pa kāpnēm un atvēra ārdurvis, lai var sapelnītos maisus ienest iekšā. Naudas maisus. Vai tikai puķkāpostus.

Padzēru un nekautrīgi uzliku glāzi uz putna būra, jo tā man ērtāk. Tas ir nedaudz neētiski, bet es nomierināšu jo putns tur vairs nedzīvo, tam ir 2metrīgs koks uzstādīts, un būris tagad neapdzīvots, piedirsts mētājas uz balkona. Kaimiņos suns velkājas pa pagalmu, tas pieķēdēts, nolādēts tur dzīvo bez mērķa, tam definētā platība 8kvadrātmetri. Viņš tur pa dienu guļ izklājies visā augumā, kājas atšāvis, tas ir viņa liktenis, noliktais. Taču daži stulbie cilvēki viņu paspēj apskaust, ātri uzmetot acis tam cik laiski viņš guļ, neraizējoties par bezdarbu, inflāciju vai starptautiskajiem draudiem, ok varbūt reizēm par laikapstākļiem. Tie viņu apskauž, idioti, bet vai mēs to varētu iemainīt? Šos 8kvadrātmetrus pret bezrūpību, vienkāršu rutīnisku dzīvi? Reizēm gribas noticēt ka tiešām jā. Ka lielākai daļai tas ir sapnis, dzīvesmiers un mērķis.

Viss, viss izdzisis. Mana seja te vienīgā apgaismotā visā pagalmā. Vienīgā starp 150 logiem… Dzīvnieku nav, putnu nav, neviena. Tikai kautkur mašīnas brauc. Ved kādu uz klubu, kādu no kluba. Ā ok, man ir viena kode šeit, ah, nē, tas tikai peles kursors nejauši pabīdījās. Cik stulbi.

Polārzvaigzne lēnām pārbīdās. Taksis aizšmauca garām, izsvieda pāris krievus botās. Tie aizskrēja katrs uz savu pusi. Kautkas nošņācās, tik skaļi itkā godzilla, nevaru saprast vai tas kāds ģiptīgāks runcis vai kādam tualetes logs tepat blakus. Es gaidu jaunus pārsteigumus… Žurkas neskraida, maijvaboles ar vairs nelido, svīres un bezdelīgas laikam guļ. Re, kaķi ieķērcās.. Bet tikai vienu reizi . Kuš, kautkur žvadzēja atslēgas, vai tiešām kāds iedzīvotājs? Ne, kluss atkal. Rādijās.

Beidzot sākas interesantākais - aplējos. Uzmanīgi gaidu kad iešu korķēt, jo visas abas iepriekšējās reizes neticami ātri savēmos, varbūt dēļ sporta organisms ir sācis beidzot cīnīties pret pārmērīgu alkohola lietošanu. Es ceru, ka tas tā ir, bet tas varēja notikt nedaudz nomierinošāk. Suns sažvadzināja ķēdi, laikam nogulēja vienu sānu. Bāc, visi miruši, guļ kā šimpanzes pa pakšiem, nu re vismaz viens kaķis pārskrēja pagalmu, tas grib ēst. Suns šo netraucē, jo ir pie govs ķēdes. Vismaz dzīvība man apkārt, tip neesmu viens.

Bļāviens, tāda pārredzamība, bet nekas nenotiek. Hāaa, pamanīju, jā, tomēr pamanīju, ir pāris koriši, tie lidinās zem lampām mani draugi naktstauriņi, viņi tur lidinās pa dažādām trajektorijām, uzticīgi naktij bet gaismu apžilbināti, apstulbināti kā reizēm mēs naktsklubu zibšņos. Ņerkst atkal kaķi, runčuki cīnās par kaķēm, diezvai tie nojauš ka pēc tam būs vēl 6 runčuku/kaķeņu vairāk. Šeit pirmais ir instikts, nu gluži kā cilvēkiem

Ja šitā turpināsies, pareizāk sakot neturpināsies, tad pasākums tiks slēgts. Liesma nodzēsta, balons sarullēts, grozs iekrāmēts piekabē. Beigta balle. Kautkas svilpj, liekas apogs vai pūce, vai tiešām tāda laime? Šis draugs mani izglābs šovakar. Mēs satikāmies šeit augšā uz balkona… aplidojām viens otru.

16.jūlijs

Vilciens uz Cēsīm.
Strikta, neapmierināta kontroliere.
Padomju ēdnīca, padomju ēka ar padomju kāpnēm un smakām.
Pakļautā - neredzīgā, kas pienes minerālūdeni un sveces redzīgajam.
Pāris tūristi šortos.
Krievi brauc uz Lodi.

3.-16. jūlijs

Velo vasara.
Pārsvarā ganos ap Mūrmuižu, Brenguļiem, retāk ap Trikātu, Strenčiem, Rencēniem, Dikļiem…
Man bija draugs, kurš vēlējās sekot, solīja, pa kluso trenējās, bet tad viņš sāka nīkuļot un beigās ar visu velosipēdu metās zem vilciena. *

1.jūlijs (trešdiena)

Nekad nefanoju par to grupu agrāk, nekad netiku zinājis tos visus vārdus un dziesmu nosaukumus. Taču ieteikumi bira kā no pārpilnības raga, jaunākie video dzina skudras pa muguru un šīs vasaras ieskrējiens tiešām prasījās turpināties tieši tur un nekur citur - Faith No More Live In Riga. Finally!

Savācāmies kopā ar pazinējiem, piedzīvojumu meklētājiem. Gaidu garša mūs pavadīja līdz koncertam, dzerot pa pāris aliņam busiņā. Šoferis arī nenoturējās. Mēs čurājām centrā, jo prieks guva virsroku pār atbildību. Mums bija vienalga, jo mēs bijām jau ieskrējušies.
Satikām citus atzinējus, patiešām patiesus, un piemiedzām viens otram ar aci. Jā, tas šovakar būs. Dīvainā kārtā kā uz pasūtījumu.

Klubs - daži ķieģeļu stabi - daži bāri ar superdārgiem aliem - daži megafoni uz skatuves. Iekšā pagaidām silts, skābeklis mazlietots. Mēs rūmējamies pie skatuves kamēr iekārtojamies diezgan brīvi pāris metrus no mazās arēnas, kur nupat nupat noārdīsies reālākais frīks kādu esmu redzējis.

Viņš lika gaidīt mums ilgi. Viņš atnāca, uznāca galanti, ieturot firmas etiķeti, kā īsts kavalieris, kas dodas pie senas draudzenes. Uzvalkā, ar rozi, skaistu pulksteni un rozā saulesbrillēm. Pirmā dziesma, nedaudz aizlienēta, bet tieši laikā, lai izlocītu balsi un aizķertu fanu jūtas. Ķēmīgā mīmika, atieztie zobi  zvaigzni nodeva uzreiz. Viss bija pareizi. Nepagāja ne pāris minūtes, kad, ar nākošo dziesmu, ausis momentā aizkrita visiem, tad vīrs palēcās un ar pirmo noti lika aizkrist arī tumbām. Viss sāka vibrēt vienā ritmā, cilvēki bļāva, tumbas spļāva un visi monotoni leca. Es līdzi, bet jau bez ausīm. Nu labi, bet feini….

Viss pārējais aizritēja vienā setā, gandrīz visi hīti vienādi spēcīgi trieca skaņu pret sienām un neaizsargātajām ausīm. Vīri centās ļoti. Uzsvārči un kaklasaites mirka, pa zodu tecēja sviedri tāpat kā pa kreklu. Krekli pieglaimīgi lipa pie mugurām. Mans draugs ģitārists tepat man blakus dragāja negurstams, bez emocijām viņš laida vienu solo pēc otra. Nedaudz līdzīgs Zidanam, bet tas ir mans personīgais viedoklis.
Maiks Patons (vokāls) rīkojās spējīgi, pateica un padzēra visu ko gribēja. Bārmenis gan dabūja sejā šļaku no viņa, bet es domāju šis laimīgais bārmenis pēc atvainošanās kļuva vēl laimīgāks. Viss bija kā sapnī, kā filmā, brīdī, kad Patons šiverēja pa ledusskapi meklēdams sev vajadzīgo dziru, bet paralēli turpinādams dziesmu Ashes to Ashes. Visi klausījās pavērtām mutēm un nesaprata vai viņš tiešām tur dzied. Vai viņš tur vēl ir . Vīri piedāvāja tam alu, bet nogaršojot tie dabuja to visu atpakaļ sejā.  Viņš cēlās no bāra, priecīgi demonstrēdams iegūto dziru ar vārdiem: “Smiling with the mouth of the ocean…”.  Tas bija graujoši, mēs bijām kopā ar to visu, slapji, pārsvīduši, spraigi.

Tas frīks centās, rija mikrofonu. Lai mēs tiešām visu sadzirdētu - bļāva megafonos, leca un lauza savus kruķus, jumts pacēlās man. Tas liekas pacēlās  vēl “dažiem”. Nobeigumā, karstajā gaisotnē, Maiks vienkārši izvingrināja savas balss saites, nu tā pa nopietnam, ja jūs zinat ko tas nozīmē

Tā lūk!

29.-30.06.09.

Vardes kurkst. Ezis tekalē ap miskastēm. Balkons pusvirus.. Gaisma pavāji mani klāj. Es te vēsumā, uz balkona, nakts skrapstoņā.
Šodien bija dabas diena, jo izbraucu ar velosipēdu pārdesmit kilometrus vēlu saulrietā, gar pļavām nopļautām un nenopļautām, gar zirgiem skrejošiem, gar lapsēnu ceļmalā, kas noskatījās manī lielām, taču jau viltīgām acīm. Braucu gar siena smaržām, gar nātrēm, gar mikliem grāvjiem un nokaltušiem ozoliem. Gar visu, kas joprojām ir tepat Latvijā, mums blakus, zināms bet nesajusts, nenovērtēts.
Šie abi vakari man paliks atmiņā par šo vasaru, kad ir ~28 grādi silts, mazliet krēsla, un pretī traucošais vējš. Kad apkārt valda miers un tu jūties spēcīgs un enerģisks, lai skrietu, steigtos tumsā uz priekšu, uz jaunām ārēm, pēc laimes.
Tādu sajūtu nav iespējams savādāk panākt, ne ar datorspēlēm, ne ar atrakcijām, ne jebkādām naudām.. Tas ir vienkārši, bet tomēr katram savs.

27.06.09.

Sasvinējāmies un aizgājām uz Kāri. Iepriekš domājām, ka iesim uz Multiklubu, bet tur skanēja kakas. Nokļuvām Kārē, kur satikām dažus viedus vīrus, kas mūs centās par visām varēm pārmācīt. Mēs ļāvāmies, jo tas bija pārliecinoši. Tie piekrita, ka kaķis vienmēr met acis uz pelēm, ka vīriešiem vienmēr ir instinkti, ka pupi un gurni ir normāla parādība, un tamlīdzīgi. VIņš to visu spēja paskaidrot, es viņu apbrīnoju un gaidu vēl citus paskaidrojumus, paldies…

Protams, ka tas viss ir simptomātiski, ka draugs arī tepat bija, bet viņš ļāvās pazust…

24.06.09.

Esmu uzprasījies braukt ciemos un apsveikt tēvu un brāli. Viņi abi Jāņi. Jāņos Jāņus neapsveikt nav pareizi. Šie abi Madonā dzīvo. Tāpēc grūts ceļš priekšā, ņemot  vērā, ka jābrauc ar velo. Kopā  100km plus mīnus.

Noskaidrojās, ka tēvs ir Inešos, makšķerē. Ineši 10km no Vecpiebalgas, tāpēc galamērķis Ineši ar domu, ka mani iesviedīs mašīnā un aizraus uz Madonu. Izbraucu es no Rencēniem. Plānotais ceļš 103km, kas arī precīzi piepildījās.
Mans Jāņu dienas piedzīvojums ritēja veiksmīgi, ripinoties pa Rūjienas-Valmieras ceļu, raiti un skaisti gar ceļmalu, bez apstājas pretī galamērķim - madūnai. Iztenterēju cauri Valmierai, iepērkot minerālūdeni gāzētu, iespiežot to somas nodalījumā un kārtējo reizi spēcīgi uzminot pedāļus.
Minamais bija labs, jo elpa nezuda, tā parādijās un parādijās. Tā bija uzticama saimniekam.
Tiku nobraucis 50km, kad atdūros Raunā, apdzīvotā vietā zem jūras līmeņa, tajā nokļūt nav viegli, jo vispirms jāuzbrauc milzu nebeidzamā kalnā, apmēram 3km garā,  tad jānoripo lejā un atkal jābrauc kalnā lai nokļūtu Raunas galvenās ielas sākumā, kas protams seko tikai uz leju. Lai izkļūtu no Raunas, ir jābrauc atkal palielā kalnā, kas liecina, ka Rauna nu obligāti ir ļoti dziļā bedrē. Protams tur bija labi, jo zemenes man garšoja, ūdens arī un cilvēki mani cienīja, tie gāja ar līkumu un netraucēja. Paldies.

Izbraucu no Raunas uz lielā ceļa - Pleskavas šosejas. Agrāk tiku braucis tālāk uz Dzērbeni pa gruntovku, bet šoreiz šis maršruts mani neaicināja un es izvēlējos braukt no Raunas uz Bērzkrogu tieši pa Pleskavas šoseju. Ceļš mani uzreiz pārliecināja - tas taisni tecēja man vajadzīgajā virzienā, tas bija taisns, nejauks un ļoti skaļš. Par laimi, tam bija iezīmēta josla, kas nošķīra apmēram pusmetru no ceļa malas, pa ko es arī aktīvi jozu. Es biju uzņēmis diezgan labu ātrumu, lai justos labi un uzturētu motivāciju mīt un mīt. Es minu un minu, ātrums nekritās. Jauki!

Šī sajūta mani nepameta, ātrums un temps nekritās, jo pirmo reizi biju uz tik līdzena asfalta un beidzot norobežota no automašīnām.Visi traucās garām, bet es nevienu netraucēju. Minos apmēram uz 40kmh, kad nejauši acīs iekrita lapsa, kas pārskrēja pār ceļu tālu priekšā. Traucos tālāk. Kad piepūlējos skatīties  uz priekšu, sapratu, ka tā nebija vis lapsa, bet Laikas suns, kas bija izskrējis no blakus ceļa, tam pēc pāris minūtēm sekoja divi jaunieši uz velosipēdiem. Tie abi ripoja tālāk pa manu(labo )  pusi un nelikās suni redzēdami. Pirmā doma, ka tie zin suni, un suns zin pleskavas šoseju. Katrs skrēja savu ceļu, un es arī.

Tuvojos jauniešiem, jo minu nopietni. Tuvojos arī sunim, ,bet mašīnas nebeidza džinkstēt gar ausīm, tās steidzās un spindza pa savu joslu, tās tiešām negribēja kavēties. Tad tam visam sekoja negaidītais -

Es skrēju lielā ātrumā, kad precīzi pamanīju to suni uz ceļa. Tas lēnām tecēja pa pretējo malu. Es minos un minos, tuvojos šiem pārīšiem. Tad pēkšņi suns izdomāja skriet pāri ceļam, nevis vienkārši pāri, bet pa diagonāli pāri, tieši līdzi saviem pusaudžu pavadoņiem. Tas devās lēnām uz pretējo pusi, aušīgi nedomādams par mašīnām, kas nezinkādā Jāņu taktī skrēja garām. Es uzreiz sapratu, ka tas suns, kas nebija lapsa, tūlīt lidos, tūlīt ripos un kauks, tas kauks un mirs un es to visu redzēšu. Bet es skatījos, es vienkārši skatījos tur tālāk un to visu redzēju - viena mašīna dzina otru, tad tā dzinēja aizskrēja tālāk, veiksmīgi izvairīdamās, bet mašīna manā joslā palika bezizejā, kad tā ar suni bija aci pret aci, un strauji bremzēja, riepas kauca, es mierīgi bez uztraukuma ripoju pa malu, riepas kauca un suns kauca, tam trāpija tieši mugurā, no pakaļas precīzi mugurā, tas apmeta pāris kūleņus, tas ripoja un griezās kā vilciņš mēģinādams aplaizīt un aizskart muguru, tas saliecies kauca nebalsī un palika sagriezies līkumā …Viņš griezās uz rinķi, censdamies tikt pie sāpīgākās vietas - muguras.  Es turpināju ripināties. Iespējamie saimnieki nometa velosipēdus un skrēja pie četrkājainā drauga, tie pēkšņi bija šokā, jo nesaprata kā var suns uzskriet uz pleskavas šosejas. Mēs simtdaļsekundē apmainījāmies skatieniem ar to puisi. Es turpināju mīties, minos daudz ātrāk kā pirms tam, bet suns turpināja kaukt, tas kauca jau pavisam citā balsī, viņš mira, bet jaunie saimnieki cerēja ka tas dzīvos, kaut bez kājām, bet dzīvos. Es biju prom, bet balsis mani pavadīja. Šausmīgi grūti dzīvot. Un saprast.

Es nonācu Inešos pie ezera, sagaidīju makšķerniekus, aprunājos un atņēmu auto, lai aizbrauktu uz madūnu. Kopā ar velo 103km. Izdzerts 4 pudeles ūdens, tolka nekāda. Neiesaku mīties karstumā virs +25

Ceļā bija pieci nobraukti Līgu vainadziņi, viens svaigi sabraukts suns, mirusi pūce un stīva kāja vidēja ārā no grāvja, beigtas stirnas kāja.

23.06.09.

Jāņu vakars, Līgo vakars. Visi rosījās un plānoja kārtīgu tradicionālo vakaru. Parādījās paika, un atbrauca Ārčijs. Tas pavilka uz zoba visus, tad pamīņājās, nolīdzsvarojās un ierāva līdzpaņemto alu. Mēs apmainījāmies vārdiem un aicinājām ciemiņus vakariņās. Vīrs paēda, padzēra un notīrījās. VIsi bija priecīgi par labajām beigām, ka visi paēduši un nepavēmuši.
Līgo vakars pienāca ātri, bez liekas steigas bet laicīgi. Tas nokrita pāri visiem, tas pazuda aiz horizonta, aiz kokiem un citiem sūdiem. Saulriets bija un izbija, pat nepaspējis pabūt. Tik vien kā paspējām sadedzināt divas siena gubas. Pēc tam sakoļīju sievas māsu iet ārā dedzināt sveces, iedegt dārzu ugunīs, iedegt pļavu ugunīs, iedegt dīķi ugunīs! Sveces nebeidzās, beidzās tikai mūsu uzņēmība un līdzsvars. Kā arī sirdsapziņa.

22.06.09.

Jāņu un Līgo gaidas… Noruna, ka svinam un sagaidam ārpus valmieras - rencēnos. Pie sievas mātes, taču mierā un pārticībā.
Brauciens ar velosipēdu bija vajadzīgs, ceļš tecēja precīzi un gaidas nezuda. Nopirku pa ceļam Kvasu 0,5 grādi alkohola, tas bija gards un veldzējošs, es nobrīnījos nesapratnē kā es vēl netiku atklājis tik gardu kvasu. Velo ritēja pa pēdējo kalnu lejā, turēju kvasa pudeli un negribot iedziedājos Līgo Līgo! Nekas nebija nepareizi, viss bija kā Jāņos, vasaras saulgriežos. Vēl vajadzēja paciesties līdz īstajam notikumam, bet šī diena loloja gaidas un dēkas nojausmu. Jāņi bija priekšā, dedzība un alkohols raisīja cerības par jautriem laikiem, par jauniem laikiem. …. Mēs palikām gaidot un aizmigām.

13.06.09.

Biju pie padibeņiem, pasēdēju bārā sarkanos krēslos, mīkstos ādas klubkrēslos, notēlotā, mākslīgā senatnē. Sienas greznoja vecišķas tapetes, pāris vecās modes rāmji, dažos gleznas, dažos spoguļi. Visi perfekt tīri un spoži. Bārs palika uzticīgs saviem pienākumiem - tas dzirdīja visus, arī mani. Tā bija dzertuve, kam bija vienalga vai tā ir īsta dzertuve vai tā ir tikai vieta, kur pievilināt tīņus ar savu dzertuves nosaukumu. Man nepatika tas mākslīgais noformējums, vecuma un dzertuves nosaukuma apzīmējums, kas tika pielīmēts šai vietai. Tā bija kārtējā vieta, kur tiek mālētas acis ar abažūriem, ar krāsām, vēdekļiem un plakātiem, viss šeit bija nopirkts! Nopirkts gatavs un uzstādīts! Nē, tas neder.

Mēs tur atradāmies kā draugs ar draugu, kā vīrs ar sievu, kā mīļākie pirms dēkas. Viss bija ļoti droši, tāpēc bija laiks iedzert. Mēs sapratāmies kā vienmēr ar katru vārdu un smīnu, mēs aprunājām sevi un savus mīnusus, kamēr tas kļuva šķebinoši. Tad mūsu atklātā kopbūtne mums pašiem kļuva neērta, mēs pazudām no paplātes un paklusām aizšmaucām prom. Mājās bija labi un intīmi, mēs izbaudījām klusumu apkārt mums. Lēna, klusa mūzika tika beidzot pieslēgta, mēs gaidījām to jau pirms vairākām stundām. Mēs zinājām kas skanēs. Detaļas bija skaistas, stāsts būtu skaists, bet es no tā šoreiz atturēšos. Nāks citas reizes….

12.06.09.

Darbīgā nedēļa pagaisusi, no pielijušās zemes izgarojusi. Tad sasmakusi miglā, un debesīs pacēlusies.
Rīt būs jautrākā nedēļas daļa - nogales daļa, kas nāks ar zibeņiem un padibeņiem. Būs jāsaņemās.

11.06.09.

Katra diena ir, lai kautko pateiktu. Ja ne citiem tad sev gan.

07.06.09.

Miegainums no rīta lika manīt, ka vakar bija privātas darīšanas.

Turpat pie gultas iedatorizējos un sapratu, ka valmierieši nav emigrējuši - TP 47%

nospļāvos un pagriezos uz otriem sāniem, garīgais bija tāds pats kā aizpagāšnedēļ - slikts. Kāda jēga no balsošanas, kāda jēga no manas tukšās aploksnes, ja visi  mauc pa vecam. Vai tiešām visi cer, ka TP tāpat kā iepriekš tūlīt cels visu tālāk, kops pilsētu, kārtos apkārtni? Krīze taču! treknajos laikos taču jebkurš to pašu darītu, ja tas ir ne vairāk kā puse no visiem resursiem Jebkurš kautko izdarītu, pakrāmētos, padarbotos lai tauta tak jūt kautko. Te nav vajadzīga TP lai kautkas notiktu. Tp jau sen ir bankrotējusi parlamentā, nupat jau arī Rīgas domē, bet nē vietējie cer, ka vismaz zagļi, kas zog un dalās ar citiem kautko iešķiebs atkal. Tomēr, bet iešķiebs. Nu labi.

Idiotisms jau bija iedevis nosaukumu šodienai. Nu labi.

Jau pusdienslaiks, jāsāk kopties, mazgāties un dzīties, jo šodien jāiet ciemos. Arnis Gaida - 7.jūnijs. Tas mans skolas biedrs, agresīvs bet par laimi valdāms. It īpaši kad nevar paskriet - ar diviem caurumiem kājā. Bijām ciemos un apsveicām eminenci vārda dienā. Balvā tikām pie alus un citiem gardumiem. Bija sanākuši citi biedri, kas atzīmējās ka zin kā draugu (Arni) sauc. Tie nesa dāvanas, kūkas un kaktusus, jo šie zināja, ka drauga dabā ir atstāt augus sausumā. Sasveicinājāmies bariņā, paspiedām rokas un berlīnerus, pēc tam traucāmies pēc alus. Ok, es nepluralizēšu, jo es viens to darīju. Bija jauki, jo bērni spēra bumbas uz kūkām un pa purnu. Tie smējās mums līdzi tik ilgi kamēr tiem pacēlās temperatūra. Pasākums oficiāli beidzās kad bērni klusi aizmiga vecāku apskāvienos. Visi bija apmierināti, ļoti svarīgi ka arī saimnieki.

Svētki bija izdevušies, jo uzzināju daudz par dārzkopību, kā pareizi jālaista un jāpiķē timiāns un rozmarīns. Apmierināts ierukšķējos tverdams pēc alus, no otras rokas neizlaizdams čipšu paku. Apkārtējie nelikās traucēti. Īsāk sakot vārda diena tika nosvinēta ļoti viegli, es apskaužu jubilāru, jo viņam vispār šajā sakarā nebija lieku problēmu un uzdevumu.

Atnācām mājās, paņēmām alu un ….. uzrakstījām visu šo.

06.06.09.

30km uz trenažiera, sarauta krampī dirsa un pēcāk privātas darīšanas.

05.06.09.

Saule caur mākoņiem krīt mūsu daiļajā guļamistabā. Gaišās sienas atstaro gaismu, ko acu plakstiņi nespēj slāpēt. Ir jārokas zem segas lai uzpamptu vēl vairāk vai jāveļas uz grīdas, jāmeklē šorti un jāiet skalot muti.

Nekas dokumentāls nebūs, bet ja jau esmu nolēmis šo to piefiksēt tad arī piefiksēšu. Trīspadsmit soļi pa kreisi, seši pa labi, viens uz priekšu, atgriezts krāns, ņemu krūzi… lab, joks.

Daži darbiņi, pie datora protams, jo joprojām maizi ar fizisku darbu nepelnu, svaigu gaļu nemediju, zivis ķeru reti, tikai sēdus sēdus, kā jau ultramoderns homo hetero.
Nākot pēcpusdienai, ir nedaudz jāiestiedz, jāmet dziļdomīgāki loki pa dzīvokli, pa balkonu, ir jāatrisina daži darbiņi. Tas viss, jo šis ir veselības mēnesis - velo mēnesis. Ir jāsteidzas, jāsaņemas un jāsasprādzējas lai dotos braucienā. Ir dzirdēts, ka velo nostiprinot kapardipiopo-vapaskupulāpārāpās sistēmas darbību.

Izbraucos caur Brenguļiem, tur kur ir alus (daudz), Trikātu, Strenčiem, Jērcēniem, Ēveli, Lizdēniem un tad atpakaļ uz Valmieru. Super labs ceļš, mierīgs, asfaltēts. Tā nav pirmā reize kad turp braucu, bet šoreiz vismaz varu piemetināt, ka Trikāta-Strenči un Strenči-Ēvele ir katra velosipēdista sapnis, pirmais vijās caur priežu mežu un protams caur svaigu gaisu. Otrs vijas caur klajumiem, mežiņiem un reizēm starp bmw. Bija daudz pārdzīvojumu, bet priekš dienasgrāmatas tas būs par garu. Elpa ciet nesitās, no velo nenokāpu, 76km aizskrēja nemanot, dzērves, lapsa un daži zaķi steidzās līdzi.  Mežmalī 2metrīgā zvēru sēta neko labu nesolīja. Taču ne alnis ne briedis, ne degunradzis nekur nebija manāms, sēta bija veca un saplēsta, zāle un dzinumi zaļoja, zvēri bija prom. Es minos tālāk.

Atbraucu mājās, izžmiedzu drēbes un piefiksēju kilometrāžu kalendārā. Vienas naglas mazāk zārkā.

Pēc tam uz kino…
Mans mīļais asa sižeta romāns uzvests kino - Enģeļi & Dēmoni. Filma pārāk steidzīga un strauja, bet noformēta un skaista kā jau Itālija. Galvenais uzsvars uz detaļām un saturu ir, bet ļoti sasteigts un neskaidrs. Atšķirībā no grāmatas, sižetu uztur steiga, draudi un briesmas. Grāmatā lielākā daļa domu kavējās pie detaļām - mākslas darbiem, to izcelsmes, un nozīmes; pie vēstures traktējuma un patiesības meklējumiem. Pie mūžīgā jautājuma. Filma bija laba, tāpat kā grāmata. To, ko es sapratu no grāmatas es nesaprastu no filmas noteikti -

“Zinātne ir svarīga, tā izskaidro gandrīz visu vienmēr. Zinātne ir viss, kas ir mums apkārt, viss notikušais, notiekošais un esošais ir paskaidrojams ar zinātni.Viss ir strikts, noteikts un aprēķināms. Jebkurš cilvēks var aprēķināt jebkuru stāvokli, nākotni, izredzes un tamlīdzīgi. Šeit nav vietas brīnumiem.

Tai brīdī izdzīvo cilvēki ar apziņu, ka Dievs ir, ka ir kautkāds augstāks spēks, kas tomēr pieļauj brīnumus (zinātniski to sauc - desmit tūkstošdaļu iespējamības) - notikumus bez nekāda pamatojuma un izskaidrojuma, bez zinātniskas formulas - kautkas kas spēj jebkurā cilvēkā uzturēt cerības un aizmirst jebkādu pieejamo loģiku, jebkādu zinātni un pieņēmumus .

Šeit rodas cerība un iespējamība, ka tomēr kautkas dzīvē var mainīties. Ir jācer, ir jātic brīnumam, iespējamībai. Cilvēkiem ir jāļauj ticēt, un cerēt, ka būs kas tāds, kas palīdzēs, jo citādāk tak visi pakārtos.”

04.06.09.

Diena laba. jo apmākusies. Es apmācies, jo jāstrādā. Bet kopumā viss labi! ..  :p

Attapos pie datora protams, sakruķiju melodijas un aplikācijas, uzgriezu skaņu un ekrāna spligtumu, unn… atlaidos krēslā. Jā, viss ir pareizi - tehnika man pakļaujas. Tehnika, kaut veca, taču man uzticīga un paklausīga. Ir smieklīgi piedēvēt kādas dzīvnieka īpašības tehnikai, bet es nezinu citus raksturlielumus kā izteikties.

Tā nu es pārvaldīju savu lenķdzelzi , citi to sauc par laptopu un taml,  paveicu dažas lietas, kādas, protams, komercnoslēpums. Diena tomēr uzlabojās, jo uzspīdēja saulīte, pavērās caur mākoņiem tieši manā logā. Es pamāju ar galvu un pavēru platāk aizkarus. Diena vairs nesaucās laba, tā saucās brīnišķīga, jo saulīte sildīja, es biju brīnišķīgs sev, jo darbi bija padarīti. Es klausījos Queen, aizrāvos ar to zelli, ar viņa apmātību un balsi. Kā teica Montserrat Caballe, vienīgais dziedātājs ar īstu balsi,  ko viņa pazīst, ir Freddy Mercury!  Protams visi zinam Barcelona, utt. …
Tā ir kā slimība, tiklīdz tu sāc klausīties šo vīru, tā zini, ka viss vakars aizies viņa zīmē, būs jānoklausās visus viņa hītus, kas nav maz.  Šis vīrs ar savu likteni liek padomāt citiem par savējo, ar saviem vārdiem, dziesmām. Nav mazsvarīgi, ka viņš 10 gadus zināja par savu likteni uz priekšu, daudzi to nezināja, bet manuprāt caur dziesmām nojauta. Arī viņa grupas biedri nojauta, jo lielāko un jūtīgāko dziesmu vārdus sarakstīja tieši viņi nevis Freddy. Šis vakars man pagāja ar viņiem…. kārtējo reizi…

Atbrauca sievasmāte, parunājāmies par darba vietām, par samazināšanu, par dzīvi un laikapstākļiem. Iešķiebu zivi no saldētavas, lai visiem miers un pilns vēders. Šie man vienmēr dara līdzīgi. Atnāca māsa-ģeogrāfe-bioloģe, tas ir īsākais kā es spēju viņu nosaukt. Viņa visu mācās, visu māk un mācīsiess, viņa pārspēj pati sevi, savus vecākus un skolotājus. Viņa joprojām nav norāvusies no ķēdes. Taču viņa turpat vien karājas, viņai viss vēl ir iekšā, sakrājies un sprādzienbīstams. Viņa parādīs vēl sevi citiem, citiem. Pakratīs dūri un parādīs, tur nekāda iešķiebšana nepalīdzēs. Jā, viņai būs izlaidums, tāda formalitāte vien. Neviens nezin ko viņai dāvināt. Mēģenes un kartes vairs nederēs, tas viss jau pieder. Beigās tāpat visus nolamās un izkoriģēs, tip tumšs jau, pietiek pielīst…

Jo eksāmenu priekšvakars.

39.Novembris ‘08

Šodien bija īpaši lustīga diena. Nedaudz paciemojos Valmieras tirgū, savākdams ābolus, sīpolus. Ķiploki bija izpirkti jau agri, jo gripa minot uz papēžiem.
Vīrietis man uzsauca un lika apstāties, jautājot vai zzk velosipēdi ir ok? Es teicu: nezinu. Tad sekoja jautājumu virtene, vai rāmis ir 20 collu vai pārslēdzēji ir krutie? Vai vispār labs ritens ar ko veči turpat augšā braukā. Es apstāstīju, ka savā cenā esot labākais un viņš var izvēlēties sev velo arī pa 1000ls. Tad man sāka zvanīt telefons.
Tirgū piestāju pie sievastēva, aprunājos un paņēmu 5 ābolus un 4 sīpolus. Uzminu, aizelsos un vēlreiz atskārtu ka par maz sportots šajā gadalaikā. Velo gāja perfekti, atlika tikai mīties, mīties no visa spēka lai atrautos no zemes, lai kā gribētos.
Vakars beidzās ar diviem lambrusco vīniem, ar domu atrast īsto, taču neviens tā arī nebija vajadzīgais. Atnāca draugi runāties. Runājām, runājām, runājām. “….. ” Visi pajuka, pazuda. Es aizgāju gulēt. Pie ābola. Bez segas.

38.Novembris ‘08

Diena pie datora. Daži plāni, pāris darbi un zvani. Tumšs kā alā. Atlaišanās pēc vakariņām, bez alkohola, pie ziņām. Svarīgākais – valstī krīze, lielāka kā citas dienas.
Vakarā sengrieķu filozofija, pāris lappuses nomodā.