Turpinājums no “Iz dzīves, vienas #4 “…
Jā, enģeli, palīdzi man šorīt, saskaldīt galvassāpes. Rīts atvēlās ar galvasgāzēm un lietusgāzēm, ar šalkoņu zem jumta korēm un grabināšanos. Ja nebūtu nogulējis četrpadsmit stundas, tad šī šalkšana būtu visnotaļ iemidzinoša. Pavēros apkārt un aprēķināju, ka biju aizmidzis ar drēbēm, pudele pusapgāzta mētājās galvgalī, tukša protams. Kautkādas lapiņas, aprakstītas, atradās uz galda. Tie laikam tie dzejoļi manam draugam, lielajam. Lēnām pierausos gultā, izberzēju acis ar dūrēm, galvā dunēja. Istabā bija tumšs kā alā. Zilie mākoņi visu bija satumšinājuši, pavasaris bija vērties rudenī, pašsajūtas vienkārši nebija.
Es izrausos no gultas, zeķēs pievilkos pie galda un pašķirstīju aprakstītās lapiņas. Rokraksts bija gandrīz nesalasāms. Atspiedies pret galdu, centos izlasīt visgarāko dzejoli.
Enģeli, visurrr esošis,
Palīzi man sevi atrasttt.
Palīdzzi mann sewi saprast,
Tuuu, viszinosais.
Engjeli, visskaisākais,
Palīzi man Tevi atklātt.
Palīdzi man tevi ssajust,
tu, visssmaigākais.
Enģeli, vinīgais,
liec man noticeet,
Ka tu man pēdējais……..
Ka tu Manējais!
liec….
“Gan jau vīram derēs”, biju gandrīz simtprocentīgi pārliecināts. Salocīju lapiņu un iebāzu bikšu aizmugures kabatā.
Sapucējies izsteidzos uz ielas, jo bija pēdējais laiks steigties uz darbu, pašsajūta joprojām bija jūtīga. Lēnām vilkos pa ielu līdz tramvaja pieturai. Uz soliņiem kā zvirbuļi sēdēja izpūruši bezpajumtnieki, tie netīrīgi, sabozušies savos salāpītajos kažokos, rokas kabatās salikuši sēdēja viens pie otra, nogaidīdami dienu. Uz šī fona man pašsajūta uzlabojās. Es relatīvi uzņēmīgāks pieliku soli, jo tramvajs jau parādijās aiz līkuma.
Darbā ielāčoju kā parasti, uzskrēju pa kāpnēm augšā un ienesos plašajā birojā. Mārcis jau meta ar aci, lai atnākot. Ielēju sev kafiju un piegāju pie maketētāja. “Nu, izdevās?”, pirmais jautājums. “Jā, šis tas ir, paņēmu dažus līdzi.”, attiecu un izņēmu no kabatas visus vakardienas aprakstītos papīrus un pat nepamanīju tos pirmos, izvirtīgos, variantus. Mārcis ilgi lasīja un domāja, likās viņš nespēj kautko saprast, ka nespēj izlemt kurš labāks. Viņš vairākas reizes pārlasīja visus pantiņus, tad pēkšņi izlēmīgi teica, “Tā, laikam dāvanā rakstīšu šo dzejoli -
Tu kārtējā, zināmā, jaunā,
Es tevi paņemšu šoreiz,
Jaunava naivā.
Atceries mūs toreiz?
Kad bija savādāk, laivā…
“Jā, šis man patīk”, Mārcis apstiprinoši turpināja stāstīt.”Galvenais, ka mums tieši iepriekš bija tāds pārbrauciens ar laivām, toreiz bija patīkami, kad kopā noairējāmies kādus 10 kilometrus, tik daudz izrunājām, man liekas es viņai patiku!” Mārcis beigās bija pat sajūsmā par savu izvēli. Es piekrītoši māju ar galvu, “Jā, nav slikta izvēle, ja tā ir bijs tad tas būs tieši laikā.” Noteicu un devos pie sava darba galda. Acīs iekrita mūsu fotogrāfa Gata vaimanu vēstule par sacensībām, kur līdaka bija no bailēm nokritusies svarā, smieklīgi protams, bet nācās vien izdomāt kādu puslīdz ticamu aprakstu par doto notikumu. Pēc stundas visu biju sadarījis, jo kā jau parasti tās lietas centos izdarīt maksimāli ātri.
Šovakar bija ieplānots garlaicīgs vakars, atkal vakars ar sevi. Zināju, ka kaimiņi būs aizbraukuši pie vecākiem uz mazpilsētu un dzīvoklis būs brīvs. Es arī būšu brīvs, viens pats un brīvs. Tas man patika, būt vienam mājās, pašam vandīties pa istabām, vandīties pa domām, būt netraucēts. Pašsajūta uzlabojās, bet garastāvoklis planēja kautkur gaisā, tas nezināja vai celties vēl augstāk vai tomēr kautkur aizkrist un sagumt. Es atkal apjautu šo sajūtu, kad vienpatība gribēja izcīnīt uzvaru. Tiklīdz atvēru dzīvokļa durvis, es jau sapratu, ka šis vakars sāksies un beigsies šepat dzīvoklī. Jau durvīs pamanīju, ka logos sitās lietus un vējš, griestos šaudījās zaru ēnas, tie zīmēja baismīgas ķetnas un sejas. Patīkami.
Kad atsēdos virtuvē, pamanīju, ka neapzināti esmu veikalā paņēmis arī viskiju, dārgu viskiju. Kāds pārsteigums. Protams pielēju sev glāzē, uzsviezdams ledus klucīšus pa virsu. Mazliet pašūpoju glāzi un izgāju uz mitrā balkona. Vējš iesitās sejā un glāzē. Svaigs un salts pavasara gaiss skrēja apkārt, mēģinādams atraut aiz muguras pievērtās durvis. Es mierīgi stāvēju un raudzījos pagalmā. Pie kāpņu telpām lejā gorījās pusaugu cilvēki, tie skandēja telefonus un ķiķināja, pa vidam bija pāris barveži vismaz divas reizes smagāki augumā. Citas kāpņu telpu ejas bija vienkārši apgaismotas, gaidot iedzīvotājus pārnākam no saviem darbiem. Gaismas mirkšķinājās logos, skudru pūznis pulsēja. Dzīvība bija apkārt man, bet es biju viens. Nē, divatā ar glāzi.
Iegāju atpakaļ dzīvoklī un atsēdos virtuvē. Pēkšņi pie durvīm klauvēja. “Ta nu gan”, noteicu un gāju atvērt. Pieiedams pie durvīm, noprasīju, “Halo? Kas tur ir?”
“Sveiki, vai Filips mājās?” vaicāja nepazīstama sievietes balss.
“Nē, nava gan, viņš ir izbraucis.” paskaidroju.
“Viņš šovakar būs? Kas jūs tāds esat?” balss kautrīgi taujāja tālāk.
“Es draugs, viņš būs rītvakar.” atbildēju. “Vai kādas problēmas?”
“Jā, ielaidiet, man nav kur iet, gribējās parunāties ar kādu draugu, Jūs taču neesat aizņemts šobrīd?” viņa teica, itkā zinādama. Viņa likās nedaudz dzērusi, tik vieglpārtīga un droša bija šī balss.
“Nu labi, ienāciet”, es teicu un atvēru durvis, pie sevis cerēdams, ka gan jau tūlīt neiebruks pāris vīri maskās, ar mietiem vai pištolēm. Mazliet tomēr biju iedzēris un kā jau zinam, drosme šādās reizēs ir nevietā.
Atvēru durvis un koridorā ienāca meitene, ģērbusies sarkanīgā ādas vējjakā, tā rokas kabatās salikusi, kautrīgi ienāca iekšā un tikpat kautrīgi nostājās stūrī. Šo klusumu es pārtraucu ar vārdiem, “Atģērbies, ienāc kādu tēju iedzert.” turpināju, “arī varēsi man izsūdzēt savu stāstāmo.” Meitene, novilka jaku un nāca iekšā, es pametos malā, joprojām neticēdams ka nav neviena laupītāja un ka pagaidām draugu dzīvoklī vēl neesmu savārijis nepatikšanas ar šo izgājienu.
Mēs atsēdāmies kaimiņu viesistabā, mums bija viņu galdiņš un tēja. Sieviete vai meitene, nezinu kā viņu nosaukt, centās būt droša, viņa brīvi tvēra pēc tējas, mesdama acis apkārt. Tā likās, ka jūtas diezgan ērti pēkšņi svešā dzīvoklī. Es nopratu, ka viņa šeit nav pirmo reizi. “Nu kā tad Jūs sauc?” jautāju. “Gerda,” teica svešiniece. “Jauki”, smaidīdams teicu. “Piedošanu, bet FIlips nav šeit, viņš noteikti gribētu Jūs satikt, bet šoreiz viņš ir devies atpūtā uz laukiem.” “Jā, varētu tā būt”, meitene kā zinādama teica. “Man vienkārši nebija kur iet, es pat nezinu kāpēc tik stulbi rīkojos. Esmu nedaudz iedzērusi, piedodiet. Te ir tik silti.” “Jā, diezgan silti”, teicu, “Man arī patīk šeit pasēdēt un pārlaist kādu nakti. Es gan pats tagad tā vientulībā nedaudz iedzeru, gribēsiet arī?”
“Jā, labprāt, kurš gan atteiktos? ” viņa iesmējās. “Jā, tiešām, kurš”, atteicu un gāju pēc vēl vienas glāzes.
“Kas Jums kaiš, kāpēc nācāt tagad naktī uz šejieni?” jautāju nedaudz drosmīgāks. “Es Filipu pazīstu jau kādu laiku, ar viņu ir forši, kā lai saka, viņš ir savs čoms, ja saprotat. Vienmēr var izrunāties. Tikai šoreiz kautkā sanāca pārāk uzbāzīgi un tieši jums uzgāzos.” Viņa taisnojās. “Nekas, nekas”, atteicu. “Man pat tieši prieks, ka atnācāt, jo savādāk atkal pavadītu vakaru vienpatībā un galīgā šmigā. Kā Jūs Filipu pazīstat?”
“Es biju viņa sekretāre pirms kāda gada, un mēs šobrīd diezgan regulāri satiekamies.”viņa stāstīja tālāk,”var teikt viņš ir man vienīgais draugs kuram visu varu stāstīt. Un kurš neko tālāk nestāsta” “Njā, izklausās ļoti skaisti, kurš gan negribētu tādu draugu”, teicu, domādams par Filipa sarunu ar savu sievu vannas istabā. Vai tiešām viņam bija kāds sakars ar šo sievieti, šī viņa mūžīgā tiekšanās pēc kaut kā vairāk, meklēšanās pēc kaut kā labāka, iekārojamāka.. Un tad šī svešā meitene teica ko manam prātam nesaprotamu, ” Lūdzu nepārprotiet, ka es te tā iegāzos un žēlojos, bet man vienkārši vajag vīrieti, tieši šonakt, man vajag īstu vīrieti, kas uzklausa un mani glābj.”
“Glābj? No kā tad?” es pārsteigts jautāju. “Glābj no vientulības šonakt, no tumsas, no vēja un drūmā lietus.”Viņa elsodama teica. “Man vajag cilvēku blakus, viņu vienmēr vajag, bet šādos brīžos vēl vairāk, kad pēkšņi pavasarī iestājas rudens! Esmu dzērusi, man bija draugs šovakar, mēs bijām kopā klubā, bet viņš aizgāja ar citu, tāds nekrietnelis, bet es esmu pieradusi. Zināju, ka Filips mani vienmēr sapratīs, bet tagad te esat jūs.” “Nekas, Gerda”, es jutos nedaudz vainīgs un satraukts, “nekas nekas, tādi tie puiši ir, vajadzēja jau pierast. Es te vēl netaisos iet gulēt un mest Jūs ārā, tāpēc mierīgi varat te palikt.” Noteicu, īsti nezinādams ko ar viņu iesākt. šis gadījums bija tik saprotams, taču tik rets, ka es nezināju vai turpināt glaimot vai censties izmānīt viņu ārā. Šī viņas glābšana varēja protams izvērsties visādi. Es ieskatījos viņas krāsotajās acīs, viņa sēdēja dīvānā, trīcošā rokā turēdama glāzi ar viskiju, kāja ‘pārlikta pāri otrai enerģiski šūpojās. Viņa likās tiešām satraukta par šo visu kas ar viņu noticis. “Mjā, laikam zināms stāvoklis”, nodomāju. Taču joprojām nezināju kā lai mierina šo uzvilkto cilvēku, varēju to mierīgi cildināt un žēlot, varēju pieminēt viņas draugu, kas noteikti viņu saprastu un arī pažēlotu, varēju vienkārši šo piedzirdīt vai izsaukt taksi. Aizgāju uz tualeti, atvieglojos, aizgāju uz virtuvi, ielēju. Atnācu atkal pie viņas, apsēdos. Bet viņa atkal runāja,”Saprotat, jo vairāk es dzeru, jo sliktāk paliek. Jo vairāk es dzeru jo skaidrāk kļūst, cik tas viss ir stulbi. Domas virzās vienvirzienā, viss kļūst tik skaidrs, ka vemt gribas.” “Pag, pag, nesapratu..” teicu. “Kas tur ko nesaprast, jo vairāk jūs mani dzirdat, jo sliktāk man kļūst, es taču nevaru visu tā vienkārši aizmirst, man ir problēmas ar sevi, ar draugu un tagad arī ar Filipu, rodas stulbi jautājumi, kāpēc viņš nav šeit, kas tur ko nesaprast?!”
“Var tomēr saprast,” teicu un piegāju viņai klāt un satvēru Gerdas plecus. “Es Jūs saprotu, zinu kā tas ir, un zinu ka Jums nav vairs jādzer. Atgulieties” Un ar nelielu spēku nogāzu viņu guļus, paņēmu segu un apklāju. “Guliet, rīt no rīta atbrauks Filips, viņš Jūs nomierinās vairāk kā es. Jūs esat jauka un skaista, Jums viss vēl priekšā. Tas tā ir vienmēr, skaistajām nav ko zaudēt, jūs paliekat vienmēr skaistas …” Es teicu un noglaudu viņas galvu. Viņas acis vēl turpināja šaudīties, bet augumu pārņēma miers. Viņa vēl nočukstēja, “Jā, nav ko zaudēt, es esmu mierīga, mierīga..” Es paņēmu pustukšo pudeli un aizgāju uz savu zaļi rūtoto istabu. “Šitādas trakas lietas ar tiem sieviešiem”, pats sev teicu. “Lai jau viņa tur izguļās, lai nomierinās. Es ceru, ka viņai palīdzēju, izkļūt no šīs problēmas, kas nebij problēma…”
sek
