Avots: šeit
Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurāta Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmiha kalpotājs un uzaicināja Šveiku pievākt feldkurātu.
Ceļā kalpotājs pastāstīja Šveikam, ka feldkurāts sastrīdējies ar virsleitnantu Helmihu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurāts esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmihs arī esot piedzēries, izsviedis feldkurātu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.
Kad Šveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkurātu. Tas nodīcās un atvēra acis. Šveiks salutēja un sacīja:
– Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurāta kungs!
– Kas… jums te… vajadzīgs?
– Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurāta kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.
– Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?
– Uz jūsu dzīvokli, feldkurāta kungs.
– Un kāpēc man jāiet uz dzīvokli – vai tad es neesmu savā dzīvoklī?
– Padevīgi ziņoju, feldkurāta kungs, ka jūs atrodaties uz kāpnēm svešā mājā.
– Un kā – kā es te esmu nokļuvis?
– Padevīgi ziņoju, ka jūs bijāt viesos.
– Vie-viesos… Vie-viesos es-es neb-biju. Tur jūs… m-maldāties…
Šveiks nostatīja feldkurātu uz kājām un pieslēja viņu pie sienas. Feldkurāts svārstījās no vienas puses uz otru, zvēlās virsū Šveikam un daudzināja, muļķīgi smīnot:
– Es kritīšu.
Beidzot Šveikam izdevās piespiest feldkurātu pie sienas, bet tas šai jaunajā stāvoklī sāka atkal snaust. Šveiks viņu pamodināja.
– Ko jūs vēlaties? – feldkurāts jautāja, veltīgi mēģinādams nošļūkt zemē gar sienu un nosēsties uz grīdas. – Kas jūs tāds esat?
– Padevīgi ziņoju, feldkurāta kungs, ka esmu jūsu kalpotājs, – Šveiks atbildēja, atkal piesliedams feldkurātu pie sienas.
– Nav man nekādu kalpotāju, – feldkurāts ar pūlēm izrunāja, atkal mēģinādams uzzvelties Šveikam virsū, – un es neesmu nekāds feldkurāts. Es esmu cūka, – viņš piebilda dzērāja vaļsirdībā. – Laidiet mani vaļā, kungs, es jūs nepazīstu!
Īsā cīņa beidzās ar pilnīgu Šveika uzvaru, ko viņš izmantoja tā, ka novilka feldkurātu pa kāpnēm zemē priekšnamā; tur feldkurāts tomēr sāka izrādīt pretestību, nevēlēdamies, lai viņu izmet uz ielas.
– Es jūs nepazīstu, kungs, – viņš atkārtoja, lauzdamies ar Šveiku. – Vai jūs pazīstat Oto Kacu? Tas esmu es.
– Es esmu apmeklējis arhibīskapu! – viņš klaigāja, tvarstīdamies gar priekšnama durvīm. – Pats Vatikāns par mani interesējas. Vai jūs saprotat?!
Šveiks atmeta visus «padevīgi ziņoju» un sāka runāt ar feldkurātu pavisam familiāri.
– Laid vaļā rokas, – viņš sacīja, – citādi likšu pa bildi. Iesim mājās – un miers. Muti ciet!
Feldkurāts palaida durvis vaļa un uzgāzās virsu Šveikam:
– Tad iesim kaut kur, bet pie «Šuhiem» gan ne, tur es esmu ietaisījis parādus.
Šveiks izgrūda feldkurātu no priekšnama un vilka viņu pa ielu uz mājām.
– Kas tas par lielkungu? – ieinteresējās kāds ziņkārais uz ielas.
–Tas ir mans brālis, – Šveiks paskaidroja. – Dabūjis atvaļinājumu un atbraucis mani apciemot, bet aiz priekiem sametis pavairāk pa lampu – nebija domājis sastapt mani dzīvu.
Izdzirdējis pēdējos vārdus, feldkurāts notrallināja kādu galīgi sagrozītu operetes motīvu un uzsauca garāmgājējiem:
– Kas no jums miris, lai trīs dienu laikā ierodas korpusa štābā, ka var iesvaidīt viņa miesas, – un apklusa, pūlēdamies nokrist ar degunu uz ietves.
Šveiks, paķēris feldkurātu zem padusēm, vilka viņu tālāk. Izstiepis galvu uz priekšu un šļūkādams kājas kā kaķis ar pārlauztu mugurkaulu, feldkurāts murmināja zem deguna:
– Dominus vobiscum, et cum spiritu tuo. Dominus vobiscum…
Pie ormaņu piestātnes Šveiks atsēdināja feldkurātu uz ietves, bet pats aizgāja pie ormaņiem, lai nolīgtu par braukšanu. Kāds ormanis paziņoja, ka ļoti labi pazīstot šo kungu, jo esot viņu jau vienreiz vedis un otrreiz nedomājot to darīt.
– Pievēma man visus ratus, – viņš skaidri un gaiši pateica, – un vēl nesamaksāja par vedumu. Es viņu vadāju divas stundas, kamēr viņš atrada savas mājas. Tikai pēc nedēļas, kad biju sagājis pie viņa jau trīs reizes, dabūju par visu piecas kronas.
Beidzot pēc ilgas tielēšanās kāds ormanis uzņēmās aizvest feldkurātu uz mājām.
Šveiks atgriezās pie aizmigušā feldkurāta, kuram kāds bija noņēmis no galvas un aiznesis melno katliņu (feldkurāts parasti staigāja privātās drēbēs). Šveiks uzmodināja viņu un ar ormaņa palīdzību iedabūja slēgtajos ratos. Feldkurāts iegrima galīgā stulbumā. Viņš noturēja Šveiku par 75. kājnieku pulka pulkvedi Justu un vairākas reizes atkārtoja:
– Nedusmojies, draugs, ka uzrunāju tevi ar «tu». Es esmu cūka.
Brīdi likās, ka no ratu kratīšanās uz bruģa viņam sāk ataust saprāts. Viņš nosēdās taisni un sāka dziedāt kādu nepazīstamu dziesmu. Iespējams, ka viņš pats to bija sacerējis.
Man mūžam prātā tie zelta laiki,
Kad mani klēpī auklēja.
Tad mitām mēs tais jaukās dienās
Pie Domažlices Merklīnā.
Tomēr pēc mirkļa viņš atkal neko vairs neaptvēra un, pieliecies Šveikam klāt, aci piemiedzis, jautāja:
– Kā jums šodien klājas, godātā kundze? Vai brauksiet kaut kur uz vasarnīcu?
Viņam acīs viss divkāršojās, un viņš apvaicājās, rādīdams ar pirkstu uz Šveiku:
– Vai jums jau ir tik liels dēls?
– Sēdi rāms! – Šveiks uzbrēca, kad feldkurāts gribēja nostāties uz sēdekļa ar kājām. – Es tevi pieradināšu pie kārtības!
Feldkurāts apklusa un raudzījās apkārt šaurām cūkas ačelēm, nesaprazdams, kas ar viņu notiek. Pēc mirkļa viņam atkal sajuka visi jēdzieni, un viņš žēlā balsī uzrunāja Šveiku:
– Kundze, ielaidiet mani pirmajā klasē! – un mēģināja nolaist bikses.
– Tūliņ pogā ciet, cūka! – Šveiks uzkliedza. – Tā jau visi ormaņi tevi pazīst no tās apvemšanās reizes, un nu tu vēl tā gribi uzvesties. Nedomā, ka atkal varēsi palikt parādā!
Feldkurāts grūtsirdīgi atspieda galvu rokās un sāka dziedāt:
Nevienas sirds, kas mani mīlē…
Tūliņ viņš pārtrauca dziesmu un piebilda:
– Entschuldigen Sie, lieber Kamerad, Sie sind ein Trottel! Ich kann singen, was ich will!
Viņš laikam bija iedomājies uzsvilpot kādu melodiju, bet tās vietā viņam izlauzās tik varens «tprr!», ka zirgs uz vietas apstājās.
Kad pēc Šveika rīkojuma ormanis turpināja ceļu, feldkurāts mēģināja aizsmēķēt tukšo iemuti.
– Nevar aizdedzināt, – viņš izmisis gaudās, kad bija izlietojis visu sērkociņu kārbiņu, – jūs man pūšat sērkociņu nost.
Taču viņš tūliņ nozaudēja sarunas pavedienu un sāka smieties:
– Tavu joku, mēs esam vieni paši tramvajā, vai ne, kolēģa kungs?
Viņš sāka pārmeklēt kabatas.
– Es esmu nozaudējis biļeti! – viņš iebrēcās. – Pieturiet, man jāatrod biļete!
Bet tad rezignēti atmeta ar roku:
– Lai brauc vien… Un pēkšņi sāka muldēt:
– Visbiežāk gadās… Jā, viss kārtībā… Visos gadījumos… Jūs maldāties… Trešajā stāvā?… Tukšas izrunas… Nevis par mani, bet par jums, cienītā kundze… Rēķinu… Man bija tase melnas kafijas…
Laizdamies snaudā, viņš sāka ķildoties ar kādu iedomātu ienaidnieku, kas it kā neļaujot viņam sēdēt restorānā pie loga. Tad viņam ienāca prātā, ka viņš atrodas vilcienā, un, izliecies ārā, viņš kliedza čehiski un vāciski, ka skanēja vien:
– Nimburka, pārsēšanās!
Šveiks ar varu atvilka viņu atpakaļ, un feldkurāts, aizmirsis vilcienu, sāka atdarināt visādu dzīvnieku un putnu balsis. Visilgāk viņš atdarināja gaili, un viņa «kikerikī» triumfējoši skanēja no ratiem.
Labu brīdi viņš bija visai rosīgs un nemierīgs: mēģināja izlēkt no ratiem, aizskāra garāmgājējus, saukādams tos par huligāniem, izsvieda uz ielas kabatas lakatu un pieprasīja apturēt zirgu, jo viņš esot pazaudējis bagāžu. Tad viņš sāka stāstīt:
– Budejovicē dzīvoja kāds bundzinieks. Viņš apprecējās un pēc gada nomira. – Viņš skaļi iesmējās. – Vai nav laba anekdote?
Visu šo laiku Šveiks izturējās pret feldkurātu ar nesaudzīgu stingrību. Līdzko feldkurāts mēģināja izdarīt kādu triku – izlēkt no ratiem vai atlauzt sēdekli, Šveiks grūda viņam ribās dunku pēc dunkas, ar ko feldkurāts savā trulumā samierinājās. Tikai reizi viņš mēģināja sadumpoties un izlēkt no ratiem, paziņodams, ka tālāk nebraukšot, jo viņi nebraucot uz Budejovici, bet uz Podmokliem, taču Šveiks mirklī likvidēja dumpi un piespieda feldkurātu atgriezties agrākajā stāvoklī, uzmanīdams, lai viņš neaizmieg. Vispieklājīgākais izteiciens, ko Šveiks šai gadījumā lietoja, skanēja:
– Neguli, sprāgoņa!
Feldkurātam uzbruka grūtsirdības lēkme, un viņš, liedams asaras, taujāja, vai Šveikam arī bijusi māte.
– Ļautiņi mīļie, es esmu gluži viens šai pasaulē! – feldkurāts vaimanāja. – Nepametiet mani postā!
– Nedari man kaunu, – Šveiks viņu bāra, – rimsties, citādi visi domās, ka tu esi pieklūgājies.
– Es nekā neesmu dzēris, draugs, – feldkurāts apgalvoja, – es esmu pavisam skaidrā prātā.
Pēkšņi viņš piecēlās ratos un salutēja:
– Ich melde gehorsamst, Herr Oberst, ich bin besoffen! Es esmu sivēns, – viņš atkārtoja reizes desmit izmisīgā, bezcerīgā vaļsirdībā.
Un, pievērsies Šveikam, diedelēja:
– Metiet mani ārā no automobiļa! Kāpēc jūs vedat mani līdz?
Beidzot viņš atkal apsēdās un sāka murmināt:
– Skat, loki ap mēnesi rodas… Vai jūs ticat dvēseles nemirstībai, kapteiņa kungs?… Vai zirgs var nokļūt debesu valstībā?
Viņš sāka skaļi smieties, bet tad sadrūma un, apātiski raudzīdamies Šveikā, ierunājās:
– Atļaujiet, mans kungs, es jūs kaut kur esmu redzējis. Vai tas nebija Vīnē? Es jūs atceros no semināra laikiem.
Brīdi viņš izklaidējās, deklamējot latiņu vārsmas:
– Aurea prima sata est aetas, que vindice nullo…
– Tālāk nekas nesanāk, – viņš sacīja. – Metiet mani laukā! Kāpēc jūs negribat mest mani laukā? Man nekas nenotiks. – Un apņēmīgi paziņoja: – Es gribu nokrist uz deguna.
– Kungs, – viņš atkal turpināja lūdzēja balsī, – dārgais draugs, cērtiet man kādu pliķi!
– Vienu vai vairākus? – Šveiks apvaicājās.
– Divus.
– Lai notiek!
Feldkurāts skaļi skaitīja pliķus un rādīja svētlaimīgu seju.
– Tas nāk par labu, – viņš sacīja, – tas palīdz gremošanai. Tagad cērtiet man vienu pliķi pa ģīmi! Sirsnīgs paldies, – viņš noteica, kad Šveiks steigšus izpildīja viņa vēlēšanos, – es esmu pilnīgi apmierināts. Un nu, lūdzu, pārplēsiet man vesti!
Viņš izsacīja visdažādākās vēlēšanās. Viņam gribējās, lai Šveiks viņam izmežģī kāju, mazliet pažņaudz, apgriež nagus, izrauj priekšzobus. Tad viņā pamodās ilgas pēc moceklības, un viņš lūdzās, lai Šveiks noraujot viņam galvu, iebāžot maisā un iemetot Vltavā.
– Man labi piestāvētu zvaigznītes ap galvu, – vismaz kādas desmit, – viņš jūsmīgi sacīja.
Tad viņš sāka runāt par zirgu sacīkstēm, drīz vien pievērsās baletam, bet arī pie tā ilgi nekavējās.
– Vai jūs dejojat čardašu? – viņš jautāja Šveikam. – Varbūt «lāču deju»? Šitā te…
Viņš gribēja palēkties, bet uzkrita virsū Šveikam, kas viņu iedunkāja un apsēdināja.
– Es kaut ko gribu! – feldkurāts brēca. – Es tikai pats nezinu, ko. Vai jūs nezināt?
Viņš nokāra galvu dziļā rezignācijā.
– Kas man par daļu, ko es gribu? – viņš pēkšņi nopietni ieteicās. – Un arī jums, mans kungs, nav par to nekādas daļas. Es jūs nepazīstu. Kā jūs iedrošināties tā skatīties uz mani? Vai jūs protat paukoties?
Viņam uznāca cīņas kāre, un viņš mēģināja nogrūst Šveiku no sēdekļa. Kad Šveiks bija viņu savaldījis, bez kautrēšanās likdams sajust savu fizisko pārākumu, feldkurāts jautāja:
– Kas šodien ir: pirmdiena vai piektdiena?
Tāpat viņu interesēja, vai tagad ir decembris vai jūnijs, un vispār viņš parādīja lielas spējas visdažādāko jautājumu uzdošanā:
– Vai jūs esat precējies? Vai jums garšo gorgonzola? Vai jums mājas ir blaktis? Kā jums klājas? Vai jūsu sunim ir bijis suņu mēris?
Vaļsirdības lēkmē viņš sāka stāstīt, ka esot parādā par jājamzābakiem, pātagu un segliem un ka pirms dažiem gadiem saslimis ar triperi, ko ārstējis ar kālija hipermanganātu.
– Nekam citam neatlika laika un arī prātā nenāca, – viņš turpināja žagodamies. – Varbūt jums tas liksies rūgts piedzīvojums, bet, – ik! – sakiet, ko man darīt? Ik! To jums vajadzēs man piedot. Par termosiem, – viņš runāja tālāk, aizmirsis, ko nupat sacījis, – sauc traukus, kas saglabā ēdienus un dzērienus to sākotnējā temperatūrā. Kā jūs domājat, kolēģi, kura kāršu spēle godīgāka: «acīte» vai «divdesmit viens»? Nudien, es tevi esmu kaut kur redzējis! – viņš izsaucās, apkampdams Šveiku un cenzdamies nosiekalotām lūpām noskūpstīt viņa vaigu. – Mēs esam reizē gājuši skolā. Tu manu labo zēn! – viņš maigi uzrunāja savu kāju un glāstīja to. – Kā tu esi izaudzis pa to laiku, kamēr neesam redzējušies! Šis sastapšanās prieks atsver visas pārlaistas ciešanas.
Viņu pārņēma dzejisks noskaņojums, un viņš sāka runāt par laimīgu radījumu un kvēlu siržu atgriešanos saules spožumā. Tad viņš nometās ceļos un sāka skaitīt: «Svētā dievmāte, priecājies!» – turklāt smiedamies pilnā kaklā.
Kad viņi apstājās, feldkurātu nekādi nedabūja laukā no ratiem.
– Mēs vēl neesam īstajā vietā! – viņš kliedza. – Palīgā! Mani grib nolaupīt! Man jābrauc tālāk!
Viņu vajadzēja vārda tiešā nozīmē izkacēt no ratiem kā vārītu gliemezi no vākiem. Uz mirkli pat šķita, ka viņu pārplēsīs uz pusēm, jo viņš bija aizķēries ar kājām aiz sēdekļa. Turklāt viņš skaļi smējās, ka apvedis visus ap stūri.
– Jūs mani pārplēsīsiet, kungi!
Viņu ar pūlēm uzvilka pa kāpnēm dzīvoklī un tur kā maisu nometa uz dīvāna. Feldkurāts paziņoja, ka nemaksāšot par automobili, jo neesot to pasūtījis, un pagāja vismaz stundas ceturksnis, kamēr viņam ieskaidroja, ka tie bijuši rati. Taču arī tad viņš atsacījās maksāt, apgalvodams, ka braucot tikai karietē.
– Jūs gribat mani piešmaukt, – viņš zīmīgi meta ar acīm Šveikam un ormanim, – mēs taču nācām kājām.
Pēkšņi augstsirdības uzplūdos viņš pasvieda ormanim savu maku:
– Ņem visu! Ich kann bezahlen! Lieks kreiceris man neko nenozīmē.
Pareizāk būtu sacīt, ka trīsdesmit seši kreiceri viņam neko nenozīmē, jo makā vairāk naudas nebija. Par laimi ormanis ķērās pie pamatīgas izkratīšanas, jau pieminēdams par pļaukām.
– Krauj vien! – feldkurāts viņu skubināja. – Vai tu domā, ka es neizturēšu? Piecas pļaukas izturēšu katrā laikā.
Feldkurāta vestē ormanis atrada piecnieku. Viņš aizgāja, lādēdams savu likteni un feldkurātu, kas viņu par tik mazu maksu tik ilgi aizkavējis.
Feldkurāts laidās miegā gausi, jo viņam nedeva miera visvisādi plāni. Viņam gribējās ķerties pie visādiem darbiem: spēlēt klavieres, apmeklēt dejas stundas un beidzot uzcept kādu zivtiņu.
Tad feldkurāts apsolīja ieprecināt Šveikam savu māsu, kaut gan viņam tādas nemaz nebija. Beidzot viņš izsacīja vēlēšanos, lai viņu aiznesot uz gultu, un iemiga, paziņodams, ka viņam gribētos, lai viņu atzītu par cilvēku, proti, par tādu radījumu, kam vienāda vērtība ar cūku.
