Turpinājums no “Echinoidea volucris (latīniski)” …
Tā bija jauka diena, kad izbraucām no Valmieras. Agrajā, saulainajā rītā mēs ierausāmies autobusā uz Madonu. Apvārdojām šoferi un iecēlām velosipēdus vecajos, aizputējušajos bagāžas nodalījumos. Apkārt, ar groziem, grozījās tantiņas rūtainos lakatiņos. Mēs mēģinājām aizmigt nesaules pusē, jo zināju, ka šādi būs jāpavada apmēram četras stundas. Kopā ar sievu bijām izlēmuši ar autobusu braukt līdz Madonai un tad uzmanīgi virzīties uz Lubānas pusi, pēc iespējas vairāk apmeklējot vietējos ciemus.
Brauciens uz Madonu bija garš. Saulainie siena lauki un pusplukušās ganības mijās viens ar otru, reizēm arī nelieli mežiņi ieskāva ceļu. Tas šaurs un putekļains tecēja līkumains kalnos un lejās, neviena automašīna bez mums šeit nebrauca un likās, ka ceļojums tiešām ir sācies, jo šoferis-necilvēks saguma aiz piepūles, tā seja kļuva pelēka un kloķis uzkalniņos tika lauzts arvien spēcīgāk. Durvis vairs nevērās pēc komandas un šoferim tās nācās katru reizi izspiest ārā. Bet mēs joprojām atradāmies nomoda stāvoklī, acīm pusvirus, klanījām galvas gar stiklu, nekautrēdamies no pārējiem diviem pasažieriem.
Madonā nonācām nedaudz izžuvuši, pasmagās somas ar velosipēdiem kautkā sakombinējām kopā un stūmāmies uz Madonas māju izgulēties un noskaņoties. Vajadzēja arī sapildīt ūdeņus, nopirkt svaigu maizi un citas lietas.
Īstais rīts sākās īsti - mēs modri, ērtās drēbēs, pilnām somām, uzlecām uz velosipēdiem un uzņēmām maršrutu uz Lubāmu. Ceļš bija plats un kilometri skrēja nemanot. Par spīti divkuprainajiem bagāžniekiem mēs ripojām viegli un nesteidzāmies. Atpūtas nebija nepieciešamas. Smaids rotāja mūsu sejas un garastāvoklis prasīja uzsvilpot. Kad bijām nobraukuši 20 kilometrus, piemetāmies malā autobusa pieturā. “Aizdomīgi plats ceļš un aizdomīgi maza satiksme” - es teicu. Mēs katrs apēdām pa šokolādei, ierāvām ūdeni un mināmies tālāk. Saule karājās debesīs, bet nelielā migla tai priekšā neļāva mūs pārlieku sakarsēt. Izbraucām uz pārredzamas taisnes, ceļš rādīja virzienu tālu uz priekšu, mēs uzņēmīgi centāmies to ātrāk pievarēt… tad mēs vēl nenojautām, ka jau nākošās dienas vakarā mēs satiksim Echinoidea volucris..
