Turpinājums no “Iz dzīves, vienas #3 “…
“Nu jā, patraki ir” , Mārcis arī nopūtās. “Es pats nevaru, bet zinu, ka viņai tādas lietas patīk, gluži e-kartiņu ar negribas sūtīt, varbūt tu vari kautko ātri, kautko foršu uzrakstīt manā vārdā? Ko saki, par pāris aliņiem.”
“Kad tev vajag?” Noprasīju.
“Nu ja uz rītdienu varēsi, būtu baigi labi un laicīgi.” teica Mārcis joprojām urbdamies ekrānā.
“Nu lab, pacentīšos, pēc tam aizsūtīšu uz epastu. Kāda viņa ir? Taviem vārdiem.. ” jautāju.
“Nūu, skaista, jautra. Ko lai vēl saku, forši ģērbjas, labi dejo, nu visas lietas, tu jau zini” teica Mārcis. “Patīkama meitene. Mazliet sentimentāla, laikam jūtīga. Nezinu”
“Ok, skaidrs.” Atvadījos no kolēģa un gāju uz savu darba vietu, pasēdēt pie spalvas un izdarīt citus darbus.
Tā diena paskrēja ātri, jo atkal jau nekas nebija jādara, sīkās lietas nespēja mani traucēt ilglaicīgi. Jau pēcpusdienā biju mājās, daudz agrāk pirms kaimiņiem. Piegāju pie loga, saule staroja pilnā sparā, tā dedzināja cilvēkiem paviršās muguras un citas ķermeņa daļas. Atvēru visus logus, lai visu izvēdinātu un gāju mazliet ieturēties. Ledusskapī vēl šis tas bija.
Mani pēkšņi pārsteidza skaļš troksnis pretējā istabā, likās kautkas skrapstināmies gar sienām, itkā kāds celtnieks tur špaktelētu sienas, es pilnu muti strauji uztrūkos no vietas, ieskrēju kaimiņu istabā. Tur neveikli lidinājās un pret sienām dauzījās svīre, tā ar garajiem spārniem nespēja ieskrieties un noortientēties šaurajā istabā, vaļējais logs un caurvējš to bija apmānijis. Tā laikam bija cerējusi šeit sameklēt ligzdas vietu. Atcerējos, ka laukos, bērnībā, tās meklēja ligzdas vietu kūtī. Tās nekautrēdamās lidoja visur - šķūņos, kūtīs, verandās un jā, arī istabās. Es saudzīgi viņu noķēru un paglaudu galvu, garās astes spalvas bija tumši pelēkas un kažoks precīzi izšūts. Šis putns bija tas, kurš man rītos dāvāja brīvības un miera sajūtu, tas kurš švirkstēdams lidoja augstu, augstu un ķēra nelaimīgas mušas. Tas, kam brīvais lidojums un kritiens rīta debesīs bija tīrais nieks, ikdiena, kas nekad nebūs mana. Tik vien no tā visa. Izstiepu rokas pa logu un pasviedu to gaisā, tā nočirkstējās un uzspurdza gaisā, raudamās augstāk un augstāk. Es cerīgi un priecīgi noskatījos tai pakaļ, taču logu pievēru, lai šī atkal neiedomātos atkārtot savu triku.
Vakarā bija paredzēta balle, un man bija ielūgums. Joprojām apdomāju vai izmantot šo iespēju. Vai labāk nebūtu palikt mierā ar sevi, nost no visiem, nost no izrādīšanās, salīdzināšanas? Tikai esot mierā pašam ar sevi var būt mierā ar visu. Joprojām cīnījos. Tad es atcerējos par kolēģa dzejoli. Derētu tam pieslēgties, kautko uz ātro uzsviest, pēc tam paskatītos rezultātu. “Forša, labi ģērbjas, dejo, sentimentāla, laikam jūtīga…”kautko atcerējos. “Tāds sviests.. tāda tak ir katra!” Gāju uz veikalu pēc ruma, jo šeit nekas cits nevarēja līdzēt… Tikai reibumā varēja tām vienādajām slavas dziesmas rakstīt.
Tu kārtējā, zināmā, jaunā,
Es tevi paņemšu šoreiz,
Jaunava naivā.
Atceries mūs toreiz?
Kad bija savādāk, laivā…
“Nu nē, tizli. Pārāk aizvainojoši.” Nopūtos un ierāvu šļuku.
Tu, vientiesais putns,
Kas meklē sev ligzdu.
Es netieku gudrs,
Vai tikai vēlos tavu…..
“Nu bļāviens, sviests.. Nespēju domāt šodien. Varbūt miegā radīsies labākas domas šī kavaliera labā.”
Aizvilkos gultā, pāris reizes ierāvu no pudeles stipro rumu, miegam tā teikt. Tas sildīja un es lēnām atlaidos spilvenā, roka joprojām nelaida vaļā pudeli, tā nokarājās gar gultu un tur palika pieturēdamās. Dators un ledusskapis sīca. Kaimiņi joprojām nebija pārnākuši, laikam tiem sava balle. Es ieslīgu nemaņā…
Enģeli, visur esošais,
Palīdzi man sevi atrast.
Palīdzi man sevi saprast,
Tu, viszinošais.
Enģeli, visskaistākais,
Palīdzi man tevi atklāt.
Palīdzi man tevi sajust,
Tu, vismaigākais.
Enģeli, vienīgais,
Liec man noticēt,
Ka tu, man pēdējais…
