Turpinājums no “Iz dzīves, vienas #2 “…
Piekrītoši pamāju ar galvu: “Jā, tā laikam ir”, un steidzos pie pārdevējas ar trim gerberām rokā. Ātri nosviedu naudu un ārā iedams attraucu vīram rozā mētelī: “Es to sievieti neostīšu!” Teciņiem skrēju uz pieturu, jo tramvajs jau parādijās aiz līkuma.
Kad nokļuvu darba vietā, paslēpis ziedus devos uz trešo stāvu, lai izpildītu kolēģa pienākumu - apsveiktu Ilzi. Pavēru durvis un ielūkojos birojā- jubilāre kā parasti lietišķi klabināja datora tastatūru acis nepaceldama. “Daudz laimes!”, uzreiz saucu un devos iekšā, rokās priekšā izstiepdams oranži krāšņās puķes. Ilze, visu kolēģu kolēģe, pameta acis uz augšu un atieza zobus smaidā: “Uīīī! Tu mani nobiedēji. Šausmas!” Ātri pasniedzu puķes un nošmaukstināju lūpas gar viņas vaigu. Viņa bija mazliet kautrīgi piesārtusi, taču jau uzreiz lietišķi lūkojās pēc vāzes un uzņēma kursu uz blakus telpu, lai risinātu šo problēmu. Nepaspēju ne kautko novēlēt, ne pateicības sagaidīt. Kā par brīnumu birojā vēl nebija nevienas puķes. Nodomāju, ka būšu vienīgais kavalieris šodien, un tāpēc centos ieņemt vēsāku pozīciju: “Nu re, beidzot izkrāšņosim tavu darba vietu, nevienam tā nebūs!” ” Jā jā, paldies paldies, dikti mīļi,” korektore attrauca un jau meta acis ekrānā, uztraukdamās vai kas nav palaists garām. “Sveiki…, lai veicas darbā,” nosvētīju viņu un ātri devos prom.Viņa palika ar savu pušķi un datoru.
Uzgāju augšstāvā pie sava darba galda. Apkārt jau grozījās citi kolēģi, kas gatavoja jauno materiālu šī mēneša žurnālam. Katrs bija iegrimis savās domās un pat nepamanīja mani - šī bija pēdējā diena pirms salikuma nosūtīšanas uz tipogrāfiju. Izskatīju savus rakstus, pārcilāju pēdējos aprakstus un vēlreiz pārbaudīju vai visiem esmu uzcepis reportāžu. Acīs iekrita dzeltena zīmīte uz galda stūra, to bija rakstījis mūsu fotogrāfs, kas braukāja uz sacensībām un citiem notikumiem. Viņš, kā fotogrāfs šoreiz bija nosūtīts uz pirmajām spiningošanas sacensībām Alauksta ezerā, kur tam bija jāpiefiksē arī visi rezultāti un uzvarētāji. Protams viņš nebija labs stāstnieks, un rezultātus vienkārši piemeta uz papīra. To es jau gaidīju, taču zīmīte manī izraisīja smaidu, un pabeidzot to lasīt knapi valdīju smieklus -
“Čau Paul!!! Tiko paspēju no sacenēm, tu jau zini rīt jādod drukāt žurnālu, bet nevaru saprast kādi tur beigās tie dati jāieraksta!!!! Tev vaidzētu uztaisīt ātri tādu smuku, īsu aprakstu par uzvarētājiem!! Tas ir steidzami, jo es pats nevaru neko prātīgu sastādīt, tu jau zini esmu tikai fotogrāfs!!!! īsāk sakot, spiningošanas sacensības Alauksta ezerā, pirmie rezultāti - 3. vieta Pāvils Osmakots (2 līdakas, kopā svars 1,8kg, tās kriminālās kā saproti), 2.vieta Laimdots Līgotnis (1 līdaka 6,5kg)!!!, bet redz 1.vieta tika nolemta sākumā kad nosvēra Mareka Žubes līdaku 8kg!!! Galvenais to visiem izbazūnēja un karoč jau apsveica savējie, bet iedomājies (!!) kad es ierados un uztaisīja atkārtoto svēršanu žurnālam, tad tā pirmās vietas zivs bija no bailēm nokritusies svarā!!! Esot knapi davilkusi līdz 7,5kg, bet ar to brīnumi nebeidzas, kāds (laikam ķirurgs pēc profesijas, stulbums) esot sačamdījis to zivi un sacēlis troksni, ka tai vēderā esot vēl kilo plaudēns, kas jāatņem vēl nost no līdakas svara!!! Es nezinu ko lai es tagad daru, tiem vīriem jau vienalga, apsveikti, diploms dabūts - jau plītē kautkur, bet man tie vīri atteicās parakstīt tos svarus, jo nerīmējās cipari!!! Izdomā kautko, man nav ideju, paldies jau iepriekš!!! Gatis :(”
“Nu smieklīgi, atkal jau,” nosmējos un nolēmu pievērsties šim kumēdiņam pēcpusdienā. Šis zellis - Gatis - diezgan regulāri nokļuva dažādās, viņaprāt, sarežģītās un komplicētās situācijās, brīžiem arī neveiksmīgās, bet vienmēr komiskās. Viņš vēl joprojām nenojauta, ka viss kolektīvs ir paspējis izsmieties par viņu un izmanto populārākos fotogrāfa piedzīvojumus anekdošu vietā. Atmiņā ātri uzzibsnīja vīra pēdējā sūdzēšanās par to, kā šim, slimnīcā guļot, esot kurpes nospertas un dabujis čībās iet uz mājām.
Beidzot pārējie bija mani pamanījuši un dažs labs kā ierasti pameta ar galvu, dažs uzsauca sveicienus. Vienīgi Mārcis, mūsu maketētājs, no kakta aicināja mani pie sevis. Mazliet atkrāmējos no papīriem, kārtīgi salocīju izcilā Gata zīmīti un pagājos līdz maketētāja galdam. “Piesēd, kā vispār iet?” viņš pieklājīgi apjautājās bez jebkādas intereses. “Nu tā, pamazām,” atteicu, “kas ir?” “Lab, zin kas par lietu, tu jau skaities mums stāstnieks, man vienai sievietei vajag uzrakstīt dzejoli.” “Uhhh,” nopūtos, “tik traki ja?”
sekos
