Kad, sēžot zem ievas tās smaržu paēnā, tev gribas dalīties sajūtās, lai tās dotu citiem, lai dalītos, tad pašam kļūst vieglāk un miers nāk pār visu, saspringums tiek iztērēts, kaut uz papīra, bet iztērēts. Kad jaunais pavasaris ar savām smaržām un putnu dziesmām klauvē pie katra krūtīm, tad gribas dalīties, gribas sniegt to citiem, gribas tādējādi nomierināties. Varbūt reizēm pārāk daudz un nevajadzīgi nomierināties.
Kad mīlestība sauc jebkuru uz nomaļām vietām, jebkuru dzīvu būtni kopā būt, kad tu to visu pamani un smaidot māj ar galvu, tad atkal gribas to visu aprakstīt un padalīties. Gribas tādējādi uzvilkties.
Ir cilvēki, kas joprojām šo visu līdz šim rakstīto sauc par sevis žēlošanu, kluso nespējīgo cerību, ka kāds varbūt izlasīs un novērtēs šīs gaudas, pažēlos, apžēlos. Cilvēki, kas to sauc par “masturbāciju klusumā zem galda, slepenībā, bet ar nemirstošu cerību, ka rakstīto uztvers, kaut garāmgājējs nejaušs, bet uztvers un apliecinājums tiks gūts, kaut virtuāli notēlots, no iztēlotas klātbūtnes paņemts.” Katram klusam rakstniekam ir klusa cerība, ka tas beidzot tiks novērtēts, atzīts un godā celts. Tas to patur pie sevis, bet naivi cer un gaida kad citi apžēlosies.
