Mēs bijām mežiņā, apstaigājām celmus un velēnas, tie visi zaļie bija beidzot parādījušies šai gadā. Mēs viņus atradām un novērtējām - visi zaļie asni un augošie spērās ārā, zaļoja. Mēs priecājāmies kopā ar tiem, un vispār kopā ar visiem, jo tie visi apkārtējie arī priecājās. Nu nevar noturēties tādās situācijās, lai kas tevi aicinātu uz mieru.
Mežiņā bija klusi, tā nebija lakstīgala, kas dziedāja, tas laikam nebija arī strazds, bet dziesma skanēja, kaut klusi, un mūs aicināja palikt. Draugs aizgāja tālāk ar draudzeni, bet mēs palikām pie nezināmā dziesminieka. Mēs stāvējām un balstījāmies pret stumbru, bija karsti un tikai elpas veldzēja. Stumbrs sausais un zaļā zāle apakšā bija mūsu draugi. Apkārtne saplūda ar visu, arī ar mums. Mēs saplūdām ar apkārtni un dziesmu. Šis putns, kam mēs kļuvām uzticīgi jau pirmajā pavasara vakarā, bija ļoti savāds, jo tā dziesma bija ļoti klusa. Šī dziesma dungoja fonu, tā noteica ritmu apkārtnē. Visi citi skrēja garām, pastaigājās, stumdīja ratiņus vai vienkārši steidzās uz kapiem tuvākajiem, bet mēs tikai klausījāmies un klausījāmies. Mēs bijām divi.
Putekļi lēnām nosēdās apkārtnē un garāmgājēju suņi nomierinājās. Putns turpināja dziedāt savu vakara dziesmu. Es notupos beidzot un paņēmu no somas alu. Vienīgo alu, kas man tad bija. Es sevi pazinu tādos brīžos, mani arī pazina, viņa, viņa to neaizliedza. Viņa to arī nenoniecināja kā nevajadzīgu un neprogresīvu. Mēs bijām kopā arī tādos brīžos, vienmēr visādi, bet kopā. Viņa mani saprata visādu.
Es atveldzējos, bet viņa atlaidās uz velēnām svaigajām. Mēs bijām dabā. Šī pavasarīgi vasarīgā daba mūs lutināja ar saviem labumiem. Zaļās velēnas un siltā sega bija uzklāta. Tas bija neticami, jo pirmo reizi tik agri kautkas tāds notika, pirmo reizi jau varēja iebrist dabā līdz gurniem un ievelties tur lai pazustu. Lai mazliet pasolītu draudzenei un viņu tur paturētu.
Šīs putnu dziesmas, iespējams beidzot arī lakstīgalu, mūs satracina. Mums ir ziņas, ka organismā ir sakrājies, ka tam ir adresāts. Tas ir pavasara dzinējspēks, kas dzen katru dzīvnieku un dzīvo cilvēku.
Mēs bijām kaili atgūlušies uz velēnām. Mums pāri cēlās migla un kautkādi sīcēji. Mēs gulējām izlaidušies pilnā augumā, katru pūsmu un smaržu jutām spēcīgi, katrs pieskāriens bija mūsējais. Tas nav ticami, bet mēs tur bijām zālē, velēnās, mēs kaili staipījāmies, apskāvāmies un bija silti, bija svaigas plūsmas vēl un vēl. Nāca jaunas vēsmas un dziņas, tas nāca atkal un atkal. Mēs cīnījāmies ar mieru, mēs to pārvērtām jaunā mierā. MIERĀ.
Mežiņš mums palīdzēja ar savu klusumu, šis mežiņš bija populārs, bet daži nostūri joprojām palika nezināmi. Tos mēs arī izmantojām. Uz celma neliela, kas jau bija kļuvis drūpošs, mēs apsēdāmies, jo nebija citas vietas. Es paņēmu viņu klēpī. Es pats tiku atsēdies uz pūstoša celma, netīrās biksēs. Draugi mūs jau sen bija pametuši, tie aizskrēja smiedamies un dzerdamies. Es sēdēju uz celma, ar meiteni klēpī. Tas bija labi kādu brīdi.
Tad viņa pagriezās un teica: “Klau, kāpēc mēs vēl tagad te sēžam? Kur palikuši tavi draugi?”
- “nezinu, kautkur aizskrēja,” teicu. “Tev viņus vajag?”
- “Nē, nevajag, bet tu bez viņiem kļūsti garlaicīgs.”
- “Ja??? Nu slikti, tad meklē viņus, es necentīšos pārsist viņus”
- “Nu kapēc tu uzreiz tā, tu man patīc, bet kad nav tavu draugu apkārt tad tu pats kļūsti nedaudz jocīgs. Man gribas izklaidēties.”
- “Es, jocīgs? Beidz, nāc. Nāc šurp, es tev parādīšu sevi.” Teicu un paķēru viņu aiz rokas un pierāvu sev klāt. Mēs sakritām kopā turpat atpakaļ velēnās un zālē. Es skūpstiju viņu, nelaidu vaļā. Kad atvilkām elpu, teicu “Man nevajag nevienu.”
Viņa laimē smaidīja, zem manis priecīga. Es vēl paspēju nodomāt “man nevajag nevienu, arī tevi ne.”
