Pāris gadus atpakaļ mēs bijām izlēmuši doties pārgājienā uz Latgales mežiem un ezeriem.
Mums bija draugi - ceļotāji, somaiņi - pārgājnieki. Tiem bija daudz nostāstu par savām neparedzamajām gaitām un piedzīvojumiem. Mēs reti kad satikāmies, taču gandrīz vienmēr sarunas beidzās ar draugu gaitu atstāstiem un mūsu aklo apbrīnu. Mēs kā siekalaini mastifi sēdējām un klausījāmies.
Tās vasaras sākumā mēs satikāmies un draugi mūs spēcīgi saintriģēja par Latgales mežonīgo vidi vientuļajos klānos, par pamestajiem plašumiem un purviem, kur neviens cilvēks kāju nav spēris. Šie avantūristiskie draugi, ceļotāji, jā ceļotāji nevis tūristi, jo tie atšķirībā no tūristiem nekad neplānoja kur dodas un kur paliks, mums tika pastāstījuši par savu pēdējo pārgājienu Latgalē. Tas mūs patiesi aizrāva. Dēkaiņi neizplūda daudz detaļās, taču ļoti aizrautīgi klāstīja, ka kopējais maršruts bijis nu ļooti interesants un piedzīvojumiem bagāts, tie apstāstīja par savām gaitām pa zemes ceļiem, teltīm krūmājos un attiecībām ar vietējiem lauciniekiem. Attiecības un sarunas ar vietējiem bija īpašs stāsts, ne mazāk interesants. Stāsts bija aizgrābjošs, taču kautkas tajā visā likās noslēpumains un aizdomīgs, jo par pašu svarīgāko - ceļojuma kulmināciju - nedēļu ilgu nometni galapunktā Lubānas ezera plašajos klānos šie neteica ne vārda. Tie novērsās un atturīgi atteica, ka esot bijis viss OK. Parasta nometne. Tas varbūt bija ar nodomu teikts, lai mūs vēl vairāk saintriģētu, varbūt arī nē. Šis viss kopumā mūs ļoti aizrāva, un lēmums tika pieņemts - pēc mēneša dodamies uz Latgali!
Mēs tur satikām ļoti dīvainus cilvēkus, nakšņojām pamestās spoku mājās un atklājām pilnīgi jaunu sugu, kas mūs gandrīz noslaktēja - Echinoidea volucris…
Kad būs vairāk laika, uzrakstīšu !
