Turpinājums no “Iz dzīves, vienas“…
Vīrietis ienāca veikalā pēc „More”. Divas sievietes stāvēja rindā ar baltmaizēm grozos. Viss bija tik pašsaprotami, eksistenciāli. Katram bija sistēma ikdienišķā, darbi darāmie, ēšana un jaunas dienas sagaidīšana. Viss pēc kārtas, reizēm dažādā secībā.
Bija pienācis nākošais rīts, es vēl vāļājos gultā, sega bija divtik liela cik nepieciešams, logam nebija aizkaru un man tieši virsū spīdēja tā pati saule kas parasti. Spilgtā, siltā saule. Varbūt tas bija speciāli, taču šis gājiens ļoti labi spēja uzmodināt jebkuru guļavu. Es apvēlos rinķī, lai saule spīd pakausī un pasilda muguru, sega tiešām bija milzīga jo šobrīd tā īsti nebija kur to likt. Domāju, ko lai tādu labu šodien sadara… Itkā darbā kautkas varētu parādīties, bet jebkurā gadījumā nekas svarīgs un iepriekš norunāts. Nav vajadzības nekur lekt un skriet, tas man patika vislabāk. Vienmēr tādos brīžos atcerējos savu vectēvu, kas audzināja bites, viņam bija trīsdesmit stropi, katrā pa saimei kas katra gādāja vairākus rāmjus ar medu. Viņš nekur nestrādāja, tikai pavasaros piebaroja bites ar saldumiem, un uz rudens pusi izmeta medu burkās. Tajos laikos medus bija gards un dārgs tāpēc viņam pilnībā pietika ar medus naudu dzīvošanai vēl nākošo gadu. Apjoms bija milzīgs, cena arī un vectēvs mierīgi nodevās savam hobijam - ķēdīšu un citu rotaslietu pīšanai. Atceros, kad viņš atbrauca pie mums, iekārtojās neremontētajā otrajā stāvā ar savu nelielo iedzīvi - vienu somu pilnu ar sildītāju plānajām spirālēm un pāris koka instrumentiņiem. Viņš nokāpa lejā ieēst kopā ar visiem, es vienmēr turējos tam blakus un cerēju ka arī man iemācīs veidot ķēdītess. Viņš to arī izdarīja, mēs ilgstoši kopā sēdējām augšistabā stiepdami spirāles un vērpdami tās uz speciāliem aparātiem ar kā palīdzību uztinām ķēdītēm posmiņus. Pēc tam atkal vērām stiepli cauri posmiņam un vijām nākošo posmu. Sistēma tiešām apskaužami vienkārša, tāpēc vectēvs bija ļoti iemanījies to izmantot savā labā, jo savus gara darbus arī tirgoja. Nu lūk, joprojām atmiņā atausa dienas, kad kopā tinām ķēdītes un vectēvs nesteidzīgi dzīvojās pie mums kā dieva nepieņemts. Neviens nesaprata ar ko viņš pelna iztiku vai tiešām ar pensiju var izbraukāt visur un mūžam labi ģērbties. Neviens nezināja, ka tam pieder tik daudz stropu. Viņš man pašam to pastāstīja reiz pievakarē. Tai reizē vectēvs man mierīgi, monotonā balsī lenīgi stāstīja ka cik vien var jācenšas pielāgot savu maizes darbu savai dzīvei nevis otrādi. Ka jādara tas kas tiešām pašam patīk un kas liekas ka labi sanāk, un kad atliek pārējais laiks, kad esi noguris no saviem uzplūdiem, tad kaut vai spiestā gadījumā bet atrodi kādu naudiņu spīguļojam. Protams ne jau par krāvēju kad nezini kad būs jākrauj, bet nu to jau katrs labāk zin kur ar galvu un izdomu uzpelnīties. Priekš tam jau esot galva - šis saka 
Bites protams likās diezgan smieklīgi, bet zinot ka to ir trīsdesmit stropi ticamība šim gājienam saglabājās.
Vectēvam piemita arī daži mīnusi, viņs bija kā veca žagata. Tas no visām vietām, draugiem, vāca visādas svecītes, glezniņas, svečturīšus, trauciņus, foto rāmīšus, lampiņas, reizēm pat vecas mēbeles. Ne jau zaga protams, bet ja deva tad savāca. Vectēva mājvietā bija lērums dažnedažādu štruntu, viņš bija ļoti aktīvs saglabājot šos sūdiņus. Taču bija reizes, kad mēs aizbraukuši ciemos šo to savācām sev atpakaļ, kādu vecu pazaudētu mantu vai vienkārši aizņēmāmies kādu smuku mantiņu. Un kā par brīnumu vectēvs nekad nepamanīju šo lietu trūkumu. Esmu pamanījis ka arī citas šādas žagatas, vācējas, saglabātājas reti kad pašas seko līdzi tam ko savākušas. Taču process ir sastāvdaļa, ir aizvainojoši aizrādīt vai traucēt vākt atkal un atkal.
Es joprojām viļājos, nu ļoti negribējās celties, tik silti un omulīgi, kaut svešā dzīvoklī. Mazliet saausījos, hmm, laikam esmu agri pamodies jo kaimiņi istabas biedri vēl rosījās pa koridoru. Paķēru telefonu, jā, velns, rāda 8:30, nereāli agri pamodies esmu, laikam tiešām dēļ spožās saules. Tā tik agri jau augšā un tik spoža, pavasaris ir arī istabā. Mans kaimiņu pāris kautko pieklusināti sarunājās koridorā, tie iegāja vannas istabā, turpinādami runāties. Likās tiem bija kāda svarīga lieta noskaidrojama. Viņi tur kārtojās, krāsojās pa vannas istabu, es satinies aiz durvīm gultā gulēju un paklusām noklausījos.. Filips un Radika laikam stāvēja pie spoguļa un runājās par savu intīmo dzīvi. Likās ka Radika paralēli sarunai krāsojās un tikai ļoti aizņemti atrauc pretī. Es biju jau pilnībā pamodies un biju spiests noklausīties diezgan dīvainā dialogā, tiešām dīvainā. Kaut gan kādu laiku jau biju pamanījis atdzišanu savu kolēģu attiecībās, taču šis dialogs manī tik un tā skaidrību neviesa:
FILIPS: Vai ta tā nenotiek…. ka ar katru dienu mīlestības izpausmes forma mainās… līdz iegūst pavisam citu formu…
…un nekad, nekad nav vairs tāda pati kā sākumā. Kā sākumā, kas bija par iemeslu, lai kaut ko uzsāktu… Bet tiklīdz nav vairs kā sākumā, tā nav vairs īsti iemesla, lai turpinātu.
RADIKA: Bet iemesli mainās! Un tad turpinājumam ir citi iemesli.
FILIPS: Taču ne tādi kā sākumā - laikā, kas vienmēr ir licies visskaistākais. Laikā, kā dēļ viss sākās.
RADIKA: Tāpēc vajag radīt skaistus mirkļus arī nākotnē, tālāk kopdzīvē. Sevis dēļ, otra cilvēka dēļ, abu dēļ. Un pašiem vien tas ir jādara. Ja tev vēl ir interese protams.
FILIPS: Nu redz - ja ir interese. Bet nereti tā noplok vēl pirms saprāts ir noorientējies jūtu nerimtīgajā kustībā.
RADIKA: Tev, Filip, ir slinka cilvēka domāšana. Kopš kura laika? Tu ļaujies jūtām, baudi baudas, bieži vien manipulē ar partneru uzticību, pieķeršanos.. Tas ir nežēlīgi, sāpīgi un egoistiski. Varbūt tu esi neapmierināms, mūžīgais meklētājs, nepastāvīgais? Kāpēc tādi jautājumi, kas notiek ar tevi? Vai tiešām tu nekad nevari pieņemt lēmumu, stingri nostāties uz savām kājām vai apsolīt man kaut ko un to pildīt?
FILIPS: Beidz, bet klausies, vai ta tā nav nebeidzamā tiekšanās pēc kaut kā vairāk, meklēšanās pēc kaut kā arvien labāka, iekārojamāka, interesantāka. Mūžīgā tiekšanās, kas nekad nenoplok, kas met arvien lielākus lokus visiem seklajiem un trulajiem sakariem, ko laicīgi atšķirt ļauj iegūtā pieredze.
Brrrr, es labāk pagriezos pretī saulei. Tā vismaz nerunāja tik nejēdzīgas lietas. Kāda tiekšanās, ko viņš tur murgo, kādas atrunas viņš tagad tur dzejo?? Galīgi nodzēries. Uzkrāmēju sev spilvenu uz virsējās auss un mēģināju neklausīties. Caur plakstiņiem sārti spīguļoja saules stari. Tie traucās cauri mākoņiem plānajiem, logiem netīrajiem un plakstiņiem aizvērtajiem. Tie mani atrada un sasildīja. Es mazliet pajūsmo’ju par raibo kaleidoskopu acu priekšā un mēģināju atkal paklausīties apkārt. Jā, klusums, aizgājuši. Beidzot. Hops, izmetos no gultas, uzrāvu virsū rīta mēteli un devos izlūkos uz pārējām istabām. Jā, pakaramie tukši, durvis pievērtas un visur miers. Viss mans! Atrāvu virtuves logu vaļā, atrāvu aizkarus vaļā un lūkojos ārā pagalmā, kur viss bija sazaļojis un smaržīgs. Cilvēki daži šur tur gāja, galvas noliekuši. Jā, no rītiem vienmēr viss tik vienkārši šķiet. Iegāju dušā un apģērbos savā istabā. Piegāju arī tur pie loga, izgāju uz balkona. Šoreiz kaimiņš nekur nebija redzams. Lejā sieviete ar ratiņiem arī nebija atnākusi. Tas labi, man paliek tikai bezdelīgas tepat piektā stāva augstumā lidojošas. Tepat. Debesīs.
Beidzot biju paveicis rīta tualeti, paēdis un saposies. Izskrēju atkal tai pašā kāpņu telpā, kas tepat, aiz mūsu dzīvokļa durvīm. Tukšums, apkopējas nav. Skrienu tāpat lēkšodams lejā uz tramvaja pieturu. Gandrīz jau biju aizskrējis līdz pieturvietai, kad atcerējos, ka mums korektorei šodien ir dzimšanas diena. Korektorei paliek 30 gadi, diezgan simboliska jubileja sanākusi, jūtu ka bez puķēm neizsprukšu. Apcērtos un paveros apkārt un, par laimi, turpat pie tramvaja pieturas kādus četrsimts metrus rēgojās nejēdzīga nolupusi izkārtne “Ziedi”. Steidzos ātri turp, jo negribu nokavēt tramvaju steidzīgo, piebāzto. Mazliet riksītī pasteidzos uz Ziedu pusi, atrauju durvis un acīm paveras šādu tādu gerberu, rožu standartīgo un visāda kalibra puķupodu daudzums. Stāvu un pagrozos mēģinādams izvēlēties labākās no sliktākajām, kad pēkšņi blakus iznirst kāds vecīgs vīrs. Uzreiz pamanu, ka vīram ir pārāk vasarīga cepure galvā, sietiņniece, un tāds dīvains, paplucis, rozā mētelis. Nodomāju - kāds bezpajumtnieks. Vīrs nebija kautrīgs un dīvainā kārtā uzrunāja mani: ” Pirktās puķes nekad nesmaržo… Tāpat kā pirktās sievietes. Smaržo tikai paša salasītās, ārā, dabā… tās kas neaug mākslīgi, siltumnīcās…
(Purpinājums varbūt sekos.)
