Avots: šeit
Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurāta Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmiha kalpotājs un uzaicināja Šveiku pievākt feldkurātu.
Ceļā kalpotājs pastāstīja Šveikam, ka feldkurāts sastrīdējies ar virsleitnantu Helmihu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurāts esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmihs arī esot piedzēries, izsviedis feldkurātu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.
Kad Šveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkurātu. Tas nodīcās un atvēra acis. Šveiks salutēja un sacīja:
– Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurāta kungs!
– Kas… jums te… vajadzīgs?
– Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurāta kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.
– Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?
– Uz jūsu dzīvokli, feldkurāta kungs.
