Viņš uzēdās uz mammu, jo viņa lika mazgāt koridorā sanestos dubļus.
Tas bija tāds bērna naids, liels naids.
Tad vēl papildus vajadzēja atrādīties pie pusdienas galda, kur bija jāpaēd.
Viņš to ienīda.
Kāds to pieņēma pārāk nopietni. Nav zināms kurš!
Viņš lūdzās, lūdzās un lūdzās. Viņš, bērns, jauns un nemākulis, lūdzās kā mācēja. Izmantoja lūgšanos ko mācīja skolā. Dievs sadzirdēja nemākuli, bet domāja ka sīkās neģēlības bija nopietnākas un par labu nāks mācība. Mācība sajust zaudējumu par sodu viņa muļķa bērna iegribām.
Paldies, viņš tika to sajutis, zināja kā tas ir pilnībā. Joprojām atcerējās gan bēres gan visu pārējo.
Nav vairs muļķis un atmiņa par nelaimi strādā. Paldies par visu, par grēkiem septiņās paaudzēs.
Dzīvoja reiz mazs zēns, kurš ticēja mūžīgai dzīvei. Viņš nepieļāva nāvi, viņš neticēja pazušanai, beigām. Puiku neviena traģēdija neietekmēja, viss bija kautkur tālāk, nekas slikts netraucēja, nebiedēja un nejautās pietiekami draudīgs, lai iedragātu šo neaizsargāto izveidoto jauno naivo dvēseli. 