Tādēļ visvieglāk kautko beidzot piefiksēt ir protams dzērumā, jo tad kā zinam daudzas smadzeņu šūnas nedarbojas un tie liekie jautājumi atkrīt. Sākot ar domstarpībām par pareizajām teikuma formām, komatiem un beidzot ar pašpārmetumiem. Nāks rīts, nāks vērtējums un ja tas būs labs, raksts izspruks no nešpetno melnrakstu kambara.

Velns parāvis! Tas ir tā vērts, apbraukt apkārt valmierai novakarē. Pareizāk, katrā novakarē. Apbraukt, braukt un mīties, skriet pa svaigi pielijušajiem ceļiem, miklumā. Paša pretvējā dzesējoties atpūsties. Satikt meža dzīvniekus uz ceļiem, stirnas, zaķus, lapsas un sirseņus, kas kā veci čomi uzsit pa pakakli, tajā nedaudz ietriecoties. Tas ir bailīgi kutelīgi, bet par savējiem jau neko sliktu. Ir dzirdēti nostāsti, ka sirseņi tiekot norīti vai noķerti mutē, kur protams, lieki teikt, tiekot sadzelts un viss piepampst izraisot smakšanu, taču es par to neko nezinu.
Mans maršruts iet apkārt Valmierai pa smalku ceļu, tas ir asfaltēts, šaurs un maz noslogots, tādēļ vienmēr jūtos tur kā saimnieks. Arī dzīvnieki tur nepiespiesti ganās un lieki nesatraucās. Gan stirnas, gan govis ir uz vienu roku un katrs pa savai modei dzīvojās gar ceļmalām. Lapsēni ir viltīgāki, tie gandrīz vienmēr piekļaujas ceļmalu zālēm kad es garām ripoju. Tie domā, ka es tos nepamanīšu. Mans maršruts ved pa skrajiem ceļiem, gar pļavām, nenopļautiem, dzelteniem miežiem, gar kapiem un alus brūžiem. Brauciens ir nepiespiests, nekādā ziņā negausīgs, katrs minoties var atrast savu tempu, savu brīvību uz riteņiem un atpūtu, veselīgu laika kavēkli.
Es mazliet ieintriģēšu Jūs braukt ar velosipēdu apkārt Valmierai…

Es sāku ripināties, tad nedaudz uzminu un jau atrados pie apvedceļa apļa, tad tālāk skrienu jau ātrākā tempā, nedaudz pieliecos lai mazinātu pretvēju. Laikus pamanu, ka pretī brauc motorollers, aiz muguras brauc volvo. Es turpinu mīt, un nepaceļot skatienu gaidu, kad mašīna pabrauks garām. Tā pabrauca, bet motorollers rollēja tieši virsū, nedaudz saspringu, vīrs bija ar ķiveri, pavecs, iesārts, tas kautko sauca: “Ej, tiš, brauc tu bļeģ, kur mļeh, eeeh”, es tā arī nesapratu, un viņš jau bij prom, sinusoīdā ģengērēja tālāk. Nodomāju, gan jau tiks nopļauts kā nepaklausīga smilga.
Es braucu tālāk, pretī izslējās kalns, kas katru reizi ir jāpievarē, pēc mirkļa tas jau bija aiz muguras, iegriezos ciematā, iztrencos cauri un braucienu turpināju pa atsevišķu ceļu, kas ieveda mežā. Tas bija labākais posms šajā braucienā, tas veda nedaudz no kalna un varēja atvilkt elpu. Gandrīz vienmēr apkārt skrēja zvēri, gan stirnas, gan zaķi. Sīļi lidoja šķersām ceļam, tie svilpa, ķērca un zīmēja apļus virs galvām. Gandrīz kā maitu lijas. Stirnas ar brūnajām, īsspalvainajām, skruļlainajām mugurām skrēja gar grāvi līdzi, tās metās pāri ceļam, priekšā velosipēdam, bet es spēju apbraukt. Zaķi meta cilpas pa grāvmalu, tie raudāja kā mazi bērni, spiedza un burbulēja, laikam pārošanās laiks. Zaķi bija nobarojušies, tāpat kā brūnās stirnas. Es sajutos pirmatnēji, starp viņiem būdams. tā bija meža dzīve. Pāri ceļam pārskrēja āpsis, tas uzticamais dzīvesbiedrs, kas savu otru pusi pats gādīgi aprok, dzirdēts ka tas ir tīrīgākais dzīvnieks latvijas mežos. Zivju gārņi, jaunie baltknābjainie stārķi un krauklēni pievienojas sīļiem, mežs dzied, notiek putnu saieti un semināri, sarunas nebeidzas. Putnu vērotāju sapnis, galvenais elks ūdensvistiņa nav manāma. Reti kurš nesaprastu, ka šis mežs ir apburts, šie dzīvnieki gaida jebkuru muļķīti, ko pārsteigt un par ko paņirgāties. Tie gandrīz vienmēr smīn iznākot uz ceļa, tie pamet acis uz jaunajiem tūristiem, piešķiebj galvu un nesteidzīgi aizsoļo tālāk.
Šis stāsts paliks nepabeigts, jo ….. ir vēls. mežā ir tumšs kā peklē, pat apogs vairs negroza galvu. stirnas guļ ar draudzenēm. zaķi kaujās. lapsas guļ saritinājušās kā odzes. odzes medij vistas. sikspārņi skrien makšķernieku auklās. utt……………

cilvēk, jautā sev, jautā tikai sev, tikai, sev. Visu ko vari, jautā sev.

Jaunākais un pēdējais cilvēka modelis pamodās un izvingrināja plakstiņus.

Jā, visu laiku jaunākais un attīstītākais cilvēka modelis, tūkstošu gadu garumā dabiskā un mākslīgā atlasē izveidojušais modelis. Tādi, kas pamodās bija daudzi, gandrīz lielākā daļa pilsētas. Šie modeļi neko tā vērtu nedarīja, tie iešļūca čībās, aizvilkās līdz atejai un pēc tam uzlika uzsildīt ūdeni kautkam dzeramam. Cits ielēja māgā tēju, cits kapiju. Cits nomazgāja muti. Visi nogaidīja brīvdienu, lai pēc tam atkal varētu aizpildīt dzīvi - iet uz darbu pēc pienākumiem un norādījumiem. Cits pēc panākumiem, apsveicami.
Visu gadu tūkstošu garumā iegūtās iemaņas, izveidojušies instinkti un pretošanās spējas šobrīd ir kaut kur gēnos, kaut kur teorētiski. Varbūt tikai daži mēs nojaušam ka mums vienīgajiem šeit ir tāds orgāns  dots, kas spēs uztvert un apkopot to visu ko paši mazliet domās izspiežam, ka tas orgāns būs lielāks nekā vajag un strādās labāk nekā vajag…. smadzenes protams. Šie ilgu gadu laikā dotie instinkti, dabiskās atlases darbs būs izdarījis pārāk daudz un mēs būsim ieguvuši tiešām pārāk daudz.

Vai kaktuss ir vienīgais tuksneša augs tāpēc ka tas bija ar dzelkšņiem, vai tam ir dzelkšņi izauguši lai aizstāvētos tāpēc ka viņš ir vienīgais tuksneša augs….

Jā, arī ērgļiem ir tāda doma, ka vājākais cālēns ir jānoknābj un, lai nedod dievs, jāapēd. Kurš viņiem to ir mācijis?  Tā ir daba. Pat dzīvnieki to jūt un saprot, ka izdzīvo stiprākais un ņiprākais, ka pārējie ja ne dabiski nomirs, tad tie ir jānomušij. Ir jāsadala resursi. Tā ir daba, nepielūdzamā. Gepards aprīs vājāko, nevajadzīgāko, neaizsargātāko mazo antilopi, visapžēlojamāko, mūsu asaras un žēlums nebūs slēpjams.  Tas iecirtīs zobus tai kaklā, antilopēns notrīsēs, nāsis ievilks pēdējoreiz, un tad mēģinādams vēl atsperties pēdējiem spēkiem, lai aizmuktu no uzbrucēja, tas saļims,izstieps garās kājas, nolaidīs ausis, izkārnīsies pēdējoreiz. Pēc akta mednieks medījumu atvilks pie gepardēniem, saplēsīs ādu un spalvas, izraus gabalus, tad sagremos un atrīs. Pusaudži paēdīs, un augs cīniņam. Tas viss mūsos veido sapratni par dabu, par sistēmu, kas “arī tur” ir nežēlīga,  uz atlasi un hierarhiju balstīta. Tā mūs audzina un izveido līdzīgu sāncensības un izdzīvošanas instinktu. Tas viss attīstās pakāpeniski, uztur principus un izpratni.
BET cik tomēr tas ir jutekliski un , mūsuvisuprāt, ļoti cilvēcīgi, kad redzam, ka gepards, nejauši uzgājis nevainīgu,  neaizsargātu antilopēnu, to nolaiza un kļūst par draugu, paņem to savā aizbildniecībā, un aizsargā no plēsoņām. TAS mums šķiet cilvēcīgi, tas ir iejūtīgi un kā pie mums - cilvēkiem. Kāpēc mēs to saucam par cilvēcību??
Šis fakts par dzīvniekiem  ir reāls, neizzīsts.

Cilvēks.
Cilvēks ir ar to orgānu, kas ir ļoti adaptīvs un aritmētisks, tās ir smadzenes, kas šo visu kas šeit notiek ir izgudrojušas un vārdos nosaukušas. Un šīs smadzens kas mums ir iedotas kā “dāvana”, mūs arī izdzēsīs. Tā ir laba dabas spēle, ļoti ļoti tālredzīga un precīza. Viss iet paraboliskā līknē, un beigās uz leju……
Daudzi mūsdienu modeļi vienkārši klimst pa ielām, kapucēs ierāvušies tie protestē pret visu pārbagātību, pret datoru ņirbēšanu, pret spēlēm, pret krāsainajiem gardumiem, pret pārbagātību, košumu un iespējām. Pret dzīvi plašo un bezpersonisku. Jo tiem trūkst vecāku, kopdzīves, satura, tā visa ko ir izdzēsusi plašā izklaide, vecāku aizraušanās nemitīgajā izaugsmē un tehnoloģijās.  Tā ir pārattīstības galējā robeža.
Iz zinātnes-
Cilvēki attīsta medicīnu, zāles, vakcīnas utt utjp, bet tai pašā laikā paši cilvēki kļūst uzņēmīgāki pret slimībām, jo galveno taču izdara zāles. Jo vairāk zāļu tiek izgudrots jo vīrusi vairāk mutējās un kļūst izturīgāki, attiecīgi paši cilvēki bez zālēm kļūst ievainojamāki.
Viss kļūst labāks, infrastruktūra, tehnoloģijas, cilvēku attiecības, viss tiek attīstīts vienā virzienā, labāks, labāks, labāks. Jo viss sliktais beidzas, nomirst, paliek tikai labākais, attiecīgi arī labākie uzņēmumi, idejas un to darītāji. Visi cīnās, konkurē, katrs kļūst labāks, piedāvā labāko, ‘to visu protams iegūst patērētājs (tas tiek “izlutināts”, apbērts ar labumiem, pārbarots), progresīvas konkurences apstākļos, katrs uzņēmums uzlabo visu ko vien var, tā savā ziņā ir dabiskā atlase, savā ziņā mākslīgā atlase. Par mākslīgo atlasi būs piemērs vēlāk. Tātad mazliet pieskaramies kapitālismam, kas ir šobrīd cilvēces vadošā sistēma. Saprotiet, kapitālisms izauga uz ražotāju precēm, uz citu reālu cilvēku saražotā rēķina. Protams var teikt ka pārdot arī jāmāk, bet jāatcerās, ka tie visi pārdevēji turpina pelnīt uz tā ko ir saražojis konkrēts cilvēks/cilvēki. Ka tas darba auglis pieder tiem. Ok, es zinu tas ir marksisms, ka visi darba augļi pieder kolhozam. Katrā ziņā, atceramies ka kapitālisms ir tendēts uz attīstību uz konkurētspēju, attiecīgi tiks darīts VISS lai optimizētu ražošanu, jā, arī iesaistīti roboti, tehnoloģijas, datori, utt utjp. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu vairs netiks algoti cilvēki, ka visu darīs mašīnas un sistēmas, darīs visu optimizētāk, un lētāk. Bet kurš to visu pirks ja cilvēkiem nebūs vairs darba un nopelnītas naudas???

*Piemērs par dabisko atlasi - tev ir četras vistas, bet vajag vienu cepeti. Kuru to nokausi?  Protams, to kas dēj visšvakāk. Paliks dzīvas labākās dējējas. Tām arī dzims labāki cāļi dējēji, kad no tiem atkal cilvēks nokaus sliktākos dējējus, tad atkal notiks atlase un selekcija. Mēs regulējam un atlasam sev apkārt tikai labāko, efektīvāko. Bet tas viss ir attiecībā pret cilvēku, tikai attiecībā pret mums……..

Jā, enģeli, palīdzi man šorīt, saskaldīt galvassāpes.  Rīts atvēlās ar galvasgāzēm un lietusgāzēm, ar šalkoņu zem jumta korēm un grabināšanos. Ja nebūtu nogulējis četrpadsmit stundas, tad šī šalkšana būtu visnotaļ iemidzinoša. Pavēros apkārt un aprēķināju, ka biju aizmidzis ar drēbēm, pudele pusapgāzta mētājās galvgalī, tukša protams. Kautkādas lapiņas, aprakstītas, atradās uz galda. Tie laikam tie dzejoļi manam draugam, lielajam. Lēnām pierausos gultā, izberzēju acis ar dūrēm, galvā dunēja. Istabā bija tumšs kā alā. Zilie mākoņi visu bija satumšinājuši, pavasaris bija vērties rudenī, pašsajūtas vienkārši nebija.
Es izrausos no gultas, zeķēs pievilkos pie galda un pašķirstīju aprakstītās lapiņas. Rokraksts bija gandrīz nesalasāms. Atspiedies pret galdu, centos izlasīt visgarāko dzejoli.

Enģeli, visurrr esošis,
Palīzi man sevi atrasttt.
Palīdzzi mann sewi saprast,
Tuuu, viszinosais.

Engjeli, visskaisākais,
Palīzi man Tevi atklātt.
Palīdzi man tevi ssajust,
tu, visssmaigākais.

Enģeli, vinīgais,
liec man noticeet,
Ka tu man pēdējais……..
Ka tu Manējais!
liec….

“Gan jau vīram derēs”, biju gandrīz simtprocentīgi pārliecināts. Salocīju lapiņu un iebāzu bikšu aizmugures kabatā.

Sapucējies izsteidzos uz ielas, jo bija pēdējais laiks steigties uz darbu, pašsajūta joprojām bija jūtīga. Lēnām vilkos pa ielu līdz tramvaja pieturai. Uz soliņiem kā zvirbuļi sēdēja izpūruši bezpajumtnieki, tie netīrīgi, sabozušies savos salāpītajos kažokos, rokas kabatās salikuši sēdēja viens pie otra, nogaidīdami dienu. Uz šī fona man pašsajūta uzlabojās. Es relatīvi uzņēmīgāks pieliku soli, jo tramvajs jau parādijās aiz līkuma.

Darbā ielāčoju kā parasti, uzskrēju pa kāpnēm augšā un ienesos plašajā birojā. Mārcis jau meta ar aci, lai atnākot. Ielēju sev kafiju un piegāju pie maketētāja. “Nu, izdevās?”, pirmais jautājums. “Jā, šis tas ir, paņēmu dažus līdzi.”, attiecu un izņēmu no kabatas visus vakardienas aprakstītos papīrus un pat nepamanīju tos pirmos, izvirtīgos, variantus.  Mārcis ilgi lasīja un domāja, likās viņš nespēj kautko saprast, ka nespēj izlemt kurš labāks. Viņš vairākas reizes pārlasīja visus pantiņus, tad pēkšņi izlēmīgi teica, “Tā, laikam dāvanā rakstīšu šo dzejoli -

Tu kārtējā, zināmā, jaunā,
Es tevi paņemšu šoreiz,
Jaunava naivā.
Atceries mūs toreiz?
Kad bija savādāk, laivā…

“Jā, šis man patīk”, Mārcis apstiprinoši turpināja stāstīt.”Galvenais, ka mums tieši iepriekš bija tāds pārbrauciens ar laivām, toreiz bija patīkami, kad kopā noairējāmies kādus 10 kilometrus, tik daudz izrunājām, man liekas es viņai patiku!” Mārcis beigās bija pat sajūsmā par savu izvēli. Es piekrītoši māju ar galvu, “Jā, nav slikta izvēle, ja tā ir bijs tad tas būs tieši laikā.” Noteicu un devos pie sava darba galda. Acīs iekrita mūsu fotogrāfa Gata vaimanu vēstule par sacensībām, kur līdaka bija no bailēm nokritusies svarā, smieklīgi protams, bet nācās vien izdomāt kādu puslīdz ticamu aprakstu par doto notikumu. Pēc stundas visu biju sadarījis, jo kā jau parasti tās lietas centos izdarīt maksimāli ātri.

Šovakar bija ieplānots garlaicīgs vakars, atkal vakars ar sevi. Zināju, ka kaimiņi būs aizbraukuši pie vecākiem uz mazpilsētu un dzīvoklis būs brīvs. Es arī būšu brīvs, viens pats un brīvs. Tas man patika, būt vienam mājās, pašam vandīties pa istabām, vandīties pa domām, būt netraucēts. Pašsajūta uzlabojās, bet garastāvoklis planēja kautkur gaisā, tas nezināja vai celties vēl augstāk vai tomēr kautkur aizkrist un sagumt. Es atkal apjautu šo sajūtu, kad vienpatība gribēja izcīnīt uzvaru. Tiklīdz atvēru dzīvokļa durvis, es jau sapratu, ka šis vakars sāksies un beigsies šepat dzīvoklī. Jau durvīs pamanīju, ka logos sitās lietus un vējš, griestos šaudījās zaru ēnas, tie zīmēja baismīgas ķetnas un sejas. Patīkami.

Kad atsēdos virtuvē, pamanīju, ka neapzināti esmu veikalā paņēmis arī viskiju, dārgu viskiju. Kāds pārsteigums.  Protams pielēju sev glāzē, uzsviezdams ledus klucīšus pa virsu. Mazliet pašūpoju glāzi un izgāju uz mitrā balkona. Vējš iesitās sejā un glāzē. Svaigs un salts pavasara gaiss skrēja apkārt, mēģinādams atraut aiz muguras pievērtās durvis. Es mierīgi stāvēju un raudzījos pagalmā. Pie kāpņu telpām lejā gorījās pusaugu cilvēki, tie skandēja telefonus un ķiķināja, pa vidam bija pāris barveži vismaz divas reizes smagāki augumā. Citas kāpņu telpu ejas bija vienkārši apgaismotas, gaidot iedzīvotājus pārnākam no saviem darbiem. Gaismas mirkšķinājās logos, skudru pūznis pulsēja. Dzīvība bija apkārt man, bet es biju viens. Nē, divatā ar glāzi.

Iegāju atpakaļ dzīvoklī un atsēdos virtuvē. Pēkšņi pie durvīm klauvēja. “Ta nu gan”, noteicu un gāju atvērt. Pieiedams pie durvīm, noprasīju, “Halo? Kas tur ir?”
“Sveiki, vai Filips mājās?” vaicāja nepazīstama sievietes balss.
“Nē, nava gan, viņš ir izbraucis.” paskaidroju.
“Viņš šovakar būs? Kas jūs tāds esat?” balss kautrīgi taujāja tālāk.
“Es draugs, viņš būs rītvakar.” atbildēju. “Vai kādas problēmas?”
“Jā, ielaidiet, man nav kur iet, gribējās parunāties ar kādu draugu, Jūs taču neesat aizņemts šobrīd?” viņa teica, itkā zinādama. Viņa likās nedaudz dzērusi, tik vieglpārtīga un droša bija šī balss.
“Nu labi, ienāciet”, es teicu un atvēru durvis, pie sevis cerēdams, ka gan jau tūlīt neiebruks pāris vīri maskās, ar mietiem vai pištolēm. Mazliet tomēr biju iedzēris un kā jau zinam, drosme šādās reizēs ir nevietā.
Atvēru durvis un koridorā ienāca meitene, ģērbusies sarkanīgā ādas vējjakā, tā rokas kabatās salikusi, kautrīgi ienāca iekšā un tikpat kautrīgi nostājās stūrī. Šo klusumu es pārtraucu ar vārdiem, “Atģērbies, ienāc kādu tēju iedzert.” turpināju, “arī varēsi man izsūdzēt savu stāstāmo.”  Meitene, novilka jaku un nāca iekšā, es pametos malā, joprojām neticēdams ka nav neviena laupītāja un ka pagaidām draugu dzīvoklī vēl neesmu savārijis nepatikšanas ar šo izgājienu.

Mēs atsēdāmies kaimiņu viesistabā, mums bija viņu galdiņš un tēja. Sieviete vai meitene, nezinu kā viņu nosaukt, centās būt droša, viņa brīvi tvēra pēc tējas, mesdama acis apkārt. Tā likās, ka jūtas diezgan ērti pēkšņi svešā dzīvoklī. Es nopratu, ka viņa šeit nav pirmo reizi. “Nu kā tad Jūs sauc?” jautāju. “Gerda,” teica svešiniece. “Jauki”, smaidīdams teicu. “Piedošanu, bet FIlips nav šeit, viņš noteikti gribētu Jūs satikt, bet šoreiz viņš ir devies atpūtā uz laukiem.” “Jā, varētu tā būt”, meitene kā zinādama teica. “Man vienkārši nebija kur iet, es pat nezinu kāpēc tik stulbi rīkojos. Esmu nedaudz iedzērusi, piedodiet. Te ir tik silti.” “Jā, diezgan silti”, teicu, “Man arī patīk šeit pasēdēt un pārlaist kādu nakti. Es gan pats tagad tā vientulībā nedaudz iedzeru, gribēsiet arī?”
“Jā, labprāt, kurš gan atteiktos? ” viņa iesmējās. “Jā, tiešām, kurš”, atteicu un gāju pēc vēl vienas glāzes.
“Kas Jums kaiš, kāpēc nācāt tagad naktī uz šejieni?” jautāju nedaudz drosmīgāks. “Es Filipu pazīstu jau kādu laiku, ar viņu ir forši, kā lai saka, viņš ir savs čoms, ja saprotat. Vienmēr var izrunāties. Tikai šoreiz kautkā sanāca pārāk uzbāzīgi un tieši jums uzgāzos.” Viņa taisnojās. “Nekas, nekas”, atteicu. “Man pat tieši prieks, ka atnācāt, jo savādāk atkal pavadītu vakaru vienpatībā un galīgā šmigā. Kā Jūs Filipu pazīstat?”
“Es biju viņa sekretāre pirms kāda gada, un mēs šobrīd diezgan regulāri satiekamies.”viņa stāstīja tālāk,”var teikt viņš ir man vienīgais draugs kuram visu varu stāstīt. Un kurš neko tālāk nestāsta” “Njā, izklausās ļoti skaisti, kurš gan negribētu tādu draugu”, teicu, domādams par Filipa sarunu ar savu sievu vannas istabā. Vai tiešām viņam bija kāds sakars ar šo sievieti, šī viņa mūžīgā tiekšanās pēc kaut kā vairāk, meklēšanās pēc kaut kā labāka, iekārojamāka.. Un tad šī svešā meitene teica ko manam prātam nesaprotamu, ” Lūdzu nepārprotiet, ka es te tā iegāzos un žēlojos, bet man vienkārši vajag vīrieti, tieši šonakt, man vajag īstu vīrieti, kas uzklausa un mani glābj.”
“Glābj? No kā tad?” es pārsteigts jautāju. “Glābj no vientulības šonakt, no tumsas, no vēja un drūmā lietus.”Viņa elsodama teica. “Man vajag cilvēku blakus, viņu vienmēr vajag, bet šādos brīžos vēl vairāk, kad pēkšņi pavasarī iestājas rudens! Esmu dzērusi, man bija draugs šovakar, mēs bijām kopā klubā, bet viņš aizgāja ar citu, tāds nekrietnelis, bet es esmu pieradusi. Zināju, ka Filips mani vienmēr sapratīs, bet tagad te esat jūs.” “Nekas, Gerda”, es jutos nedaudz vainīgs un satraukts, “nekas nekas, tādi tie puiši ir, vajadzēja jau pierast. Es te vēl netaisos iet gulēt un mest Jūs ārā, tāpēc mierīgi varat te palikt.” Noteicu, īsti nezinādams ko ar viņu iesākt. šis gadījums bija tik saprotams, taču tik rets, ka es nezināju vai turpināt glaimot vai censties izmānīt viņu ārā. Šī viņas glābšana varēja protams izvērsties visādi. Es ieskatījos viņas krāsotajās acīs, viņa sēdēja dīvānā, trīcošā rokā turēdama glāzi ar viskiju, kāja ‘pārlikta pāri otrai enerģiski šūpojās. Viņa likās tiešām satraukta par šo visu kas ar viņu noticis. “Mjā, laikam zināms stāvoklis”, nodomāju. Taču joprojām nezināju kā lai mierina šo uzvilkto cilvēku, varēju to mierīgi cildināt un žēlot, varēju pieminēt viņas draugu, kas noteikti viņu saprastu un arī pažēlotu, varēju vienkārši šo piedzirdīt vai izsaukt taksi. Aizgāju uz tualeti, atvieglojos, aizgāju uz virtuvi, ielēju. Atnācu atkal pie viņas, apsēdos. Bet viņa atkal runāja,”Saprotat, jo vairāk es dzeru, jo sliktāk paliek. Jo vairāk es dzeru jo skaidrāk kļūst, cik tas viss ir stulbi. Domas virzās vienvirzienā, viss kļūst tik skaidrs, ka vemt gribas.” “Pag, pag, nesapratu..” teicu. “Kas tur ko nesaprast, jo vairāk jūs mani dzirdat, jo sliktāk man kļūst, es taču nevaru visu tā vienkārši aizmirst, man ir problēmas ar sevi, ar draugu un tagad arī ar Filipu, rodas stulbi jautājumi, kāpēc viņš nav šeit, kas tur ko nesaprast?!”
“Var tomēr saprast,” teicu un piegāju viņai klāt un satvēru Gerdas plecus. “Es Jūs saprotu, zinu kā tas ir, un zinu ka Jums nav vairs jādzer. Atgulieties” Un ar nelielu spēku nogāzu viņu guļus, paņēmu segu un apklāju. “Guliet, rīt no rīta atbrauks Filips, viņš Jūs nomierinās vairāk kā es. Jūs esat jauka un skaista, Jums viss vēl priekšā. Tas tā ir vienmēr, skaistajām nav ko zaudēt, jūs paliekat vienmēr skaistas …” Es teicu un noglaudu viņas galvu.  Viņas acis vēl turpināja šaudīties, bet augumu pārņēma miers. Viņa vēl nočukstēja, “Jā, nav ko zaudēt, es esmu mierīga, mierīga..” Es paņēmu pustukšo pudeli un aizgāju uz savu zaļi rūtoto istabu. “Šitādas trakas lietas ar tiem sieviešiem”, pats sev teicu. “Lai jau viņa tur izguļās, lai nomierinās. Es ceru, ka viņai palīdzēju, izkļūt no šīs problēmas, kas nebij problēma…”

sek

]]> http://guntars.conceptio.lv/?feed=rss2&p=545 http://guntars.conceptio.lv/?p=540 http://guntars.conceptio.lv/?p=540#comments Fri, 25 Sep 2009 22:16:02 +0000 Guntars http://guntars.conceptio.lv/?p=540 Pagaidām skatīt Dienasgrāmatu!

Avots: šeit

Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurāta Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmiha kalpotājs un uzaicināja Šveiku pievākt feldkurātu.
Ceļā kalpotājs pastāstīja Šveikam, ka feldkurāts sastrīdējies ar virsleitnantu Helmihu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurāts esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmihs arī esot piedzēries, izsviedis feldkurātu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.
Kad Šveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkurātu. Tas nodīcās un atvēra acis. Šveiks salutēja un sacīja:
– Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurāta kungs!
– Kas… jums te… vajadzīgs?
– Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurāta kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.
– Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?
– Uz jūsu dzīvokli, feldkurāta kungs.

– Un kāpēc man jāiet uz dzīvokli – vai tad es neesmu savā dzīvoklī?
– Padevīgi ziņoju, feldkurāta kungs, ka jūs atrodaties uz kāpnēm svešā mājā.
– Un kā – kā es te esmu nokļuvis?
– Padevīgi ziņoju, ka jūs bijāt viesos.
– Vie-viesos… Vie-viesos es-es neb-biju. Tur jūs… m-maldāties…
Šveiks nostatīja feldkurātu uz kājām un pieslēja viņu pie sienas. Feldkurāts svārstījās no vienas puses uz otru, zvēlās virsū Šveikam un daudzināja, muļķīgi smīnot:
– Es kritīšu.
Beidzot Šveikam izdevās piespiest feldkurātu pie sienas, bet tas šai jaunajā stāvoklī sāka atkal snaust. Šveiks viņu pamodināja.
– Ko jūs vēlaties? – feldkurāts jautāja, veltīgi mēģinādams nošļūkt zemē gar sienu un nosēsties uz grīdas. – Kas jūs tāds esat?
– Padevīgi ziņoju, feldkurāta kungs, ka esmu jūsu kalpotājs, – Šveiks atbildēja, atkal piesliedams feldkurātu pie sienas.
– Nav man nekādu kalpotāju, – feldkurāts ar pūlēm izrunāja, atkal mēģinādams uzzvelties Šveikam virsū, – un es neesmu nekāds feldkurāts. Es esmu cūka, – viņš piebilda dzērāja vaļsirdībā. – Laidiet mani vaļā, kungs, es jūs nepazīstu!
Īsā cīņa beidzās ar pilnīgu Šveika uzvaru, ko viņš izmantoja tā, ka novilka feldkurātu pa kāpnēm zemē priekšnamā; tur feldkurāts tomēr sāka izrādīt pretestību, nevēlēdamies, lai viņu izmet uz ielas.
– Es jūs nepazīstu, kungs, – viņš atkārtoja, lauzdamies ar Šveiku. – Vai jūs pazīstat Oto Kacu? Tas esmu es.
– Es esmu apmeklējis arhibīskapu! – viņš klaigāja, tvarstīdamies gar priekšnama durvīm. – Pats Vatikāns par mani interesējas. Vai jūs saprotat?!
Šveiks atmeta visus «padevīgi ziņoju» un sāka runāt ar feldkurātu pavisam familiāri.
– Laid vaļā rokas, – viņš sacīja, – citādi likšu pa bildi. Iesim mājās – un miers. Muti ciet!
Feldkurāts palaida durvis vaļa un uzgāzās virsu Šveikam:
– Tad iesim kaut kur, bet pie «Šuhiem» gan ne, tur es esmu ietaisījis parādus.
Šveiks izgrūda feldkurātu no priekšnama un vilka viņu pa ielu uz mājām.
– Kas tas par lielkungu? – ieinteresējās kāds ziņkārais uz ielas.
–Tas ir mans brālis, – Šveiks paskaidroja. – Dabūjis atvaļinājumu un atbraucis mani apciemot, bet aiz priekiem sametis pavairāk pa lampu – nebija domājis sastapt mani dzīvu.
Izdzirdējis pēdējos vārdus, feldkurāts notrallināja kādu galīgi sagrozītu operetes motīvu un uzsauca garāmgājējiem:
– Kas no jums miris, lai trīs dienu laikā ierodas korpusa štābā, ka var iesvaidīt viņa miesas, – un apklusa, pūlēdamies nokrist ar degunu uz ietves.
Šveiks, paķēris feldkurātu zem padusēm, vilka viņu tālāk. Izstiepis galvu uz priekšu un šļūkādams kājas kā kaķis ar pārlauztu mugurkaulu, feldkurāts murmināja zem deguna:
– Dominus vobiscum, et cum spiritu tuo. Dominus vobiscum…
Pie ormaņu piestātnes Šveiks atsēdināja feldkurātu uz ietves, bet pats aizgāja pie ormaņiem, lai nolīgtu par braukšanu. Kāds ormanis paziņoja, ka ļoti labi pazīstot šo kungu, jo esot viņu jau vienreiz vedis un otrreiz nedomājot to darīt.
– Pievēma man visus ratus, – viņš skaidri un gaiši pateica, – un vēl nesamaksāja par vedumu. Es viņu vadāju divas stundas, kamēr viņš atrada savas mājas. Tikai pēc nedēļas, kad biju sagājis pie viņa jau trīs reizes, dabūju par visu piecas kronas.
Beidzot pēc ilgas tielēšanās kāds ormanis uzņēmās aizvest feldkurātu uz mājām.
Šveiks atgriezās pie aizmigušā feldkurāta, kuram kāds bija noņēmis no galvas un aiznesis melno katliņu (feldkurāts parasti staigāja privātās drēbēs). Šveiks uzmodināja viņu un ar ormaņa palīdzību iedabūja slēgtajos ratos. Feldkurāts iegrima galīgā stulbumā. Viņš noturēja Šveiku par 75. kājnieku pulka pulkvedi Justu un vairākas reizes atkārtoja:
– Nedusmojies, draugs, ka uzrunāju tevi ar «tu». Es esmu cūka.

Brīdi likās, ka no ratu kratīšanās uz bruģa viņam sāk ataust saprāts. Viņš nosēdās taisni un sāka dziedāt kādu nepazīstamu dziesmu. Iespējams, ka viņš pats to bija sacerējis.
Man mūžam prātā tie zelta laiki,
Kad mani klēpī auklēja.
Tad mitām mēs tais jaukās dienās
Pie Domažlices Merklīnā.
Tomēr pēc mirkļa viņš atkal neko vairs neaptvēra un, pieliecies Šveikam klāt, aci piemiedzis, jautāja:
– Kā jums šodien klājas, godātā kundze? Vai brauksiet kaut kur uz vasarnīcu?
Viņam acīs viss divkāršojās, un viņš apvaicājās, rādīdams ar pirkstu uz Šveiku:
– Vai jums jau ir tik liels dēls?
– Sēdi rāms! – Šveiks uzbrēca, kad feldkurāts gribēja nostāties uz sēdekļa ar kājām. – Es tevi pieradināšu pie kārtības!
Feldkurāts apklusa un raudzījās apkārt šaurām cūkas ačelēm, nesaprazdams, kas ar viņu notiek. Pēc mirkļa viņam atkal sajuka visi jēdzieni, un viņš žēlā balsī uzrunāja Šveiku:
– Kundze, ielaidiet mani pirmajā klasē! – un mēģināja nolaist bikses.
– Tūliņ pogā ciet, cūka! – Šveiks uzkliedza. – Tā jau visi ormaņi tevi pazīst no tās apvemšanās reizes, un nu tu vēl tā gribi uzvesties. Nedomā, ka atkal varēsi palikt parādā!
Feldkurāts grūtsirdīgi atspieda galvu rokās un sāka dziedāt:
Nevienas sirds, kas mani mīlē…
Tūliņ viņš pārtrauca dziesmu un piebilda:
– Entschuldigen Sie, lieber Kamerad, Sie sind ein Trottel! Ich kann singen, was ich will!
Viņš laikam bija iedomājies uzsvilpot kādu melodiju, bet tās vietā viņam izlauzās tik varens «tprr!», ka zirgs uz vietas apstājās.
Kad pēc Šveika rīkojuma ormanis turpināja ceļu, feldkurāts mēģināja aizsmēķēt tukšo iemuti.
– Nevar aizdedzināt, – viņš izmisis gaudās, kad bija izlietojis visu sērkociņu kārbiņu, – jūs man pūšat sērkociņu nost.
Taču viņš tūliņ nozaudēja sarunas pavedienu un sāka smieties:
– Tavu joku, mēs esam vieni paši tramvajā, vai ne, kolēģa kungs?
Viņš sāka pārmeklēt kabatas.
– Es esmu nozaudējis biļeti! – viņš iebrēcās. – Pieturiet, man jāatrod biļete!
Bet tad rezignēti atmeta ar roku:
– Lai brauc vien… Un pēkšņi sāka muldēt:
– Visbiežāk gadās… Jā, viss kārtībā… Visos gadījumos… Jūs maldāties… Trešajā stāvā?… Tukšas izrunas… Nevis par mani, bet par jums, cienītā kundze… Rēķinu… Man bija tase melnas kafijas…
Laizdamies snaudā, viņš sāka ķildoties ar kādu iedomātu ienaidnieku, kas it kā neļaujot viņam sēdēt restorānā pie loga. Tad viņam ienāca prātā, ka viņš atrodas vilcienā, un, izliecies ārā, viņš kliedza čehiski un vāciski, ka skanēja vien:
– Nimburka, pārsēšanās!
Šveiks ar varu atvilka viņu atpakaļ, un feldkurāts, aizmirsis vilcienu, sāka atdarināt visādu dzīvnieku un putnu balsis. Visilgāk viņš atdarināja gaili, un viņa «kikerikī» triumfējoši skanēja no ratiem.

Labu brīdi viņš bija visai rosīgs un nemierīgs: mēģināja izlēkt no ratiem, aizskāra garāmgājējus, saukādams tos par huligāniem, izsvieda uz ielas kabatas lakatu un pieprasīja apturēt zirgu, jo viņš esot pazaudējis bagāžu. Tad viņš sāka stāstīt:
– Budejovicē dzīvoja kāds bundzinieks. Viņš apprecējās un pēc gada nomira. – Viņš skaļi iesmējās. – Vai nav laba anekdote?
Visu šo laiku Šveiks izturējās pret feldkurātu ar nesaudzīgu stingrību. Līdzko feldkurāts mēģināja izdarīt kādu triku – izlēkt no ratiem vai atlauzt sēdekli, Šveiks grūda viņam ribās dunku pēc dunkas, ar ko feldkurāts savā trulumā samierinājās. Tikai reizi viņš mēģināja sadumpoties un izlēkt no ratiem, paziņodams, ka tālāk nebraukšot, jo viņi nebraucot uz Budejovici, bet uz Podmokliem, taču Šveiks mirklī likvidēja dumpi un piespieda feldkurātu atgriezties agrākajā stāvoklī, uzmanīdams, lai viņš neaizmieg. Vispieklājīgākais izteiciens, ko Šveiks šai gadījumā lietoja, skanēja:
– Neguli, sprāgoņa!
Feldkurātam uzbruka grūtsirdības lēkme, un viņš, liedams asaras, taujāja, vai Šveikam arī bijusi māte.
– Ļautiņi mīļie, es esmu gluži viens šai pasaulē! – feldkurāts vaimanāja. – Nepametiet mani postā!
– Nedari man kaunu, – Šveiks viņu bāra, – rimsties, citādi visi domās, ka tu esi pieklūgājies.
– Es nekā neesmu dzēris, draugs, – feldkurāts apgalvoja, – es esmu pavisam skaidrā prātā.
Pēkšņi viņš piecēlās ratos un salutēja:
– Ich melde gehorsamst, Herr Oberst, ich bin besoffen! Es esmu sivēns, – viņš atkārtoja reizes desmit izmisīgā, bezcerīgā vaļsirdībā.
Un, pievērsies Šveikam, diedelēja:
– Metiet mani ārā no automobiļa! Kāpēc jūs vedat mani līdz?
Beidzot viņš atkal apsēdās un sāka murmināt:
– Skat, loki ap mēnesi rodas… Vai jūs ticat dvēseles nemirstībai, kapteiņa kungs?… Vai zirgs var nokļūt debesu valstībā?
Viņš sāka skaļi smieties, bet tad sadrūma un, apātiski raudzīdamies Šveikā, ierunājās:
– Atļaujiet, mans kungs, es jūs kaut kur esmu redzējis. Vai tas nebija Vīnē? Es jūs atceros no semināra laikiem.
Brīdi viņš izklaidējās, deklamējot latiņu vārsmas:
– Aurea prima sata est aetas, que vindice nullo…
– Tālāk nekas nesanāk, – viņš sacīja. – Metiet mani laukā! Kāpēc jūs negribat mest mani laukā? Man nekas nenotiks. – Un apņēmīgi paziņoja: – Es gribu nokrist uz deguna.
– Kungs, – viņš atkal turpināja lūdzēja balsī, – dārgais draugs, cērtiet man kādu pliķi!
– Vienu vai vairākus? – Šveiks apvaicājās.
– Divus.
– Lai notiek!
Feldkurāts skaļi skaitīja pliķus un rādīja svētlaimīgu seju.
– Tas nāk par labu, – viņš sacīja, – tas palīdz gremošanai. Tagad cērtiet man vienu pliķi pa ģīmi! Sirsnīgs paldies, – viņš noteica, kad Šveiks steigšus izpildīja viņa vēlēšanos, – es esmu pilnīgi apmierināts. Un nu, lūdzu, pārplēsiet man vesti!
Viņš izsacīja visdažādākās vēlēšanās. Viņam gribējās, lai Šveiks viņam izmežģī kāju, mazliet pažņaudz, apgriež nagus, izrauj priekšzobus. Tad viņā pamodās ilgas pēc moceklības, un viņš lūdzās, lai Šveiks noraujot viņam galvu, iebāžot maisā un iemetot Vltavā.
– Man labi piestāvētu zvaigznītes ap galvu, – vismaz kādas desmit, – viņš jūsmīgi sacīja.
Tad viņš sāka runāt par zirgu sacīkstēm, drīz vien pievērsās baletam, bet arī pie tā ilgi nekavējās.
– Vai jūs dejojat čardašu? – viņš jautāja Šveikam. – Varbūt «lāču deju»? Šitā te…
Viņš gribēja palēkties, bet uzkrita virsū Šveikam, kas viņu iedunkāja un apsēdināja.
– Es kaut ko gribu! – feldkurāts brēca. – Es tikai pats nezinu, ko. Vai jūs nezināt?
Viņš nokāra galvu dziļā rezignācijā.

– Kas man par daļu, ko es gribu? – viņš pēkšņi nopietni ieteicās. – Un arī jums, mans kungs, nav par to nekādas daļas. Es jūs nepazīstu. Kā jūs iedrošināties tā skatīties uz mani? Vai jūs protat paukoties?
Viņam uznāca cīņas kāre, un viņš mēģināja nogrūst Šveiku no sēdekļa. Kad Šveiks bija viņu savaldījis, bez kautrēšanās likdams sajust savu fizisko pārākumu, feldkurāts jautāja:
– Kas šodien ir: pirmdiena vai piektdiena?
Tāpat viņu interesēja, vai tagad ir decembris vai jūnijs, un vispār viņš parādīja lielas spējas visdažādāko jautājumu uzdošanā:
– Vai jūs esat precējies? Vai jums garšo gorgonzola? Vai jums mājas ir blaktis? Kā jums klājas? Vai jūsu sunim ir bijis suņu mēris?
Vaļsirdības lēkmē viņš sāka stāstīt, ka esot parādā par jājamzābakiem, pātagu un segliem un ka pirms dažiem gadiem saslimis ar triperi, ko ārstējis ar kālija hipermanganātu.
– Nekam citam neatlika laika un arī prātā nenāca, – viņš turpināja žagodamies. – Varbūt jums tas liksies rūgts piedzīvojums, bet, – ik! – sakiet, ko man darīt? Ik! To jums vajadzēs man piedot. Par termosiem, – viņš runāja tālāk, aizmirsis, ko nupat sacījis, – sauc traukus, kas saglabā ēdienus un dzērienus to sākotnējā temperatūrā. Kā jūs domājat, kolēģi, kura kāršu spēle godīgāka: «acīte» vai «divdesmit viens»? Nudien, es tevi esmu kaut kur redzējis! – viņš izsaucās, apkampdams Šveiku un cenzdamies nosiekalotām lūpām noskūpstīt viņa vaigu. – Mēs esam reizē gājuši skolā. Tu manu labo zēn! – viņš maigi uzrunāja savu kāju un glāstīja to. – Kā tu esi izaudzis pa to laiku, kamēr neesam redzējušies! Šis sastapšanās prieks atsver visas pārlaistas ciešanas.
Viņu pārņēma dzejisks noskaņojums, un viņš sāka runāt par laimīgu radījumu un kvēlu siržu atgriešanos saules spožumā. Tad viņš nometās ceļos un sāka skaitīt: «Svētā dievmāte, priecājies!» – turklāt smiedamies pilnā kaklā.
Kad viņi apstājās, feldkurātu nekādi nedabūja laukā no ratiem.
– Mēs vēl neesam īstajā vietā! – viņš kliedza. – Palīgā! Mani grib nolaupīt! Man jābrauc tālāk!
Viņu vajadzēja vārda tiešā nozīmē izkacēt no ratiem kā vārītu gliemezi no vākiem. Uz mirkli pat šķita, ka viņu pārplēsīs uz pusēm, jo viņš bija aizķēries ar kājām aiz sēdekļa. Turklāt viņš skaļi smējās, ka apvedis visus ap stūri.
– Jūs mani pārplēsīsiet, kungi!
Viņu ar pūlēm uzvilka pa kāpnēm dzīvoklī un tur kā maisu nometa uz dīvāna. Feldkurāts paziņoja, ka nemaksāšot par automobili, jo neesot to pasūtījis, un pagāja vismaz stundas ceturksnis, kamēr viņam ieskaidroja, ka tie bijuši rati. Taču arī tad viņš atsacījās maksāt, apgalvodams, ka braucot tikai karietē.
– Jūs gribat mani piešmaukt, – viņš zīmīgi meta ar acīm Šveikam un ormanim, – mēs taču nācām kājām.
Pēkšņi augstsirdības uzplūdos viņš pasvieda ormanim savu maku:
– Ņem visu! Ich kann bezahlen! Lieks kreiceris man neko nenozīmē.
Pareizāk būtu sacīt, ka trīsdesmit seši kreiceri viņam neko nenozīmē, jo makā vairāk naudas nebija. Par laimi ormanis ķērās pie pamatīgas izkratīšanas, jau pieminēdams par pļaukām.
– Krauj vien! – feldkurāts viņu skubināja. – Vai tu domā, ka es neizturēšu? Piecas pļaukas izturēšu katrā laikā.
Feldkurāta vestē ormanis atrada piecnieku. Viņš aizgāja, lādēdams savu likteni un feldkurātu, kas viņu par tik mazu maksu tik ilgi aizkavējis.
Feldkurāts laidās miegā gausi, jo viņam nedeva miera visvisādi plāni. Viņam gribējās ķerties pie visādiem darbiem: spēlēt klavieres, apmeklēt dejas stundas un beidzot uzcept kādu zivtiņu.
Tad feldkurāts apsolīja ieprecināt Šveikam savu māsu, kaut gan viņam tādas nemaz nebija. Beidzot viņš izsacīja vēlēšanos, lai viņu aiznesot uz gultu, un iemiga, paziņodams, ka viņam gribētos, lai viņu atzītu par cilvēku, proti, par tādu radījumu, kam vienāda vērtība ar cūku.

Tā bija jauka diena, kad izbraucām no Valmieras. Agrajā, saulainajā rītā mēs ierausāmies autobusā uz Madonu. Apvārdojām šoferi un  iecēlām velosipēdus vecajos, aizputējušajos bagāžas nodalījumos. Apkārt, ar groziem, grozījās tantiņas rūtainos lakatiņos. Mēs mēģinājām aizmigt nesaules pusē, jo zināju, ka šādi būs jāpavada apmēram četras stundas. Kopā ar sievu bijām izlēmuši ar autobusu braukt līdz Madonai un tad uzmanīgi virzīties uz Lubānas pusi, pēc iespējas vairāk apmeklējot vietējos ciemus.

Brauciens uz Madonu bija garš. Saulainie siena lauki un pusplukušās ganības mijās viens ar otru, reizēm arī nelieli mežiņi ieskāva ceļu. Tas šaurs un putekļains tecēja līkumains kalnos un lejās, neviena automašīna bez mums šeit nebrauca un likās, ka ceļojums tiešām ir sācies, jo šoferis-necilvēks saguma aiz piepūles, tā seja kļuva pelēka un kloķis uzkalniņos tika lauzts arvien spēcīgāk. Durvis vairs nevērās pēc komandas un šoferim tās nācās katru reizi izspiest ārā. Bet mēs joprojām atradāmies nomoda stāvoklī, acīm pusvirus, klanījām galvas gar stiklu, nekautrēdamies no pārējiem diviem pasažieriem.

Madonā nonācām nedaudz izžuvuši, pasmagās somas ar velosipēdiem kautkā sakombinējām kopā un stūmāmies uz Madonas māju izgulēties un noskaņoties. Vajadzēja arī sapildīt ūdeņus, nopirkt svaigu maizi un citas lietas.

Īstais rīts sākās īsti - mēs modri, ērtās drēbēs, pilnām somām, uzlecām uz velosipēdiem un uzņēmām maršrutu uz Lubāmu. Ceļš bija plats un kilometri skrēja nemanot. Par spīti divkuprainajiem bagāžniekiem mēs ripojām viegli un nesteidzāmies. Atpūtas nebija nepieciešamas. Smaids rotāja mūsu sejas un garastāvoklis prasīja uzsvilpot. Kad bijām nobraukuši 20 kilometrus, piemetāmies malā autobusa pieturā. “Aizdomīgi plats ceļš un aizdomīgi maza satiksme” - es teicu. Mēs katrs apēdām pa šokolādei, ierāvām ūdeni un mināmies tālāk. Saule karājās debesīs, bet nelielā migla tai priekšā neļāva mūs pārlieku sakarsēt. Izbraucām uz pārredzamas taisnes, ceļš rādīja virzienu tālu uz priekšu, mēs uzņēmīgi centāmies to ātrāk pievarēt… tad mēs vēl nenojautām, ka jau nākošās dienas vakarā mēs satiksim Echinoidea volucris..

“Nu jā, patraki ir” , Mārcis arī nopūtās. “Es pats nevaru, bet zinu, ka viņai tādas lietas patīk, gluži e-kartiņu ar negribas sūtīt, varbūt tu vari kautko ātri, kautko foršu uzrakstīt manā vārdā? Ko saki, par pāris aliņiem.”
“Kad tev vajag?” Noprasīju.
“Nu ja uz rītdienu varēsi, būtu baigi labi un laicīgi.” teica Mārcis  joprojām urbdamies ekrānā.
“Nu lab, pacentīšos, pēc tam aizsūtīšu uz epastu. Kāda viņa ir? Taviem vārdiem.. ” jautāju.
“Nūu, skaista, jautra. Ko lai vēl saku, forši ģērbjas, labi dejo, nu visas lietas, tu jau zini” teica Mārcis. “Patīkama meitene. Mazliet sentimentāla, laikam jūtīga. Nezinu”
“Ok, skaidrs.” Atvadījos no kolēģa un gāju uz savu darba vietu, pasēdēt pie spalvas un izdarīt citus darbus.

Tā diena paskrēja ātri, jo atkal jau nekas nebija jādara, sīkās lietas nespēja mani traucēt ilglaicīgi. Jau pēcpusdienā biju mājās, daudz agrāk pirms kaimiņiem. Piegāju pie loga, saule staroja pilnā sparā, tā dedzināja cilvēkiem paviršās muguras un citas ķermeņa daļas. Atvēru visus logus, lai visu izvēdinātu un gāju mazliet ieturēties. Ledusskapī vēl šis tas bija.
Mani pēkšņi pārsteidza skaļš troksnis pretējā istabā, likās kautkas skrapstināmies gar sienām, itkā kāds celtnieks tur špaktelētu sienas, es pilnu muti strauji uztrūkos no vietas, ieskrēju kaimiņu istabā. Tur neveikli lidinājās un pret sienām dauzījās svīre, tā ar garajiem spārniem nespēja ieskrieties un noortientēties šaurajā istabā, vaļējais logs un caurvējš to bija apmānijis. Tā laikam bija cerējusi šeit sameklēt ligzdas vietu. Atcerējos, ka laukos, bērnībā, tās meklēja ligzdas vietu kūtī. Tās nekautrēdamās lidoja visur - šķūņos, kūtīs, verandās un jā, arī istabās. Es saudzīgi viņu noķēru un paglaudu galvu, garās astes spalvas bija tumši pelēkas un kažoks precīzi izšūts. Šis putns bija tas, kurš man rītos dāvāja brīvības un miera sajūtu, tas kurš švirkstēdams lidoja augstu, augstu un ķēra nelaimīgas mušas. Tas, kam brīvais lidojums un kritiens rīta debesīs bija tīrais nieks, ikdiena, kas nekad nebūs mana. Tik vien no tā visa. Izstiepu rokas pa logu un pasviedu to gaisā, tā nočirkstējās un uzspurdza gaisā, raudamās augstāk un augstāk. Es cerīgi un priecīgi noskatījos tai pakaļ, taču logu pievēru, lai šī atkal neiedomātos atkārtot savu triku.

Vakarā bija paredzēta balle, un man bija ielūgums. Joprojām apdomāju vai izmantot šo iespēju. Vai labāk nebūtu palikt mierā ar sevi, nost no visiem, nost no izrādīšanās, salīdzināšanas? Tikai esot mierā pašam ar sevi var būt mierā ar visu. Joprojām cīnījos. Tad es atcerējos par kolēģa dzejoli. Derētu tam pieslēgties, kautko uz ātro uzsviest, pēc tam paskatītos rezultātu. “Forša, labi ģērbjas, dejo, sentimentāla, laikam jūtīga…”kautko atcerējos. “Tāds sviests.. tāda tak ir katra!” Gāju uz veikalu pēc ruma, jo šeit nekas cits nevarēja līdzēt… Tikai reibumā varēja tām vienādajām slavas dziesmas rakstīt.

Tu kārtējā, zināmā, jaunā,
Es tevi paņemšu šoreiz,
Jaunava naivā.
Atceries mūs toreiz?
Kad bija savādāk, laivā…

“Nu nē, tizli. Pārāk aizvainojoši.” Nopūtos un ierāvu šļuku.

Tu, vientiesais putns,
Kas meklē sev ligzdu.
Es netieku gudrs,
Vai tikai vēlos tavu…..

“Nu bļāviens, sviests.. Nespēju domāt šodien. Varbūt miegā radīsies labākas domas šī kavaliera labā.”
Aizvilkos gultā, pāris reizes ierāvu no pudeles stipro rumu, miegam tā teikt. Tas sildīja un es lēnām atlaidos spilvenā, roka joprojām nelaida vaļā pudeli, tā nokarājās gar gultu un tur palika pieturēdamās. Dators un ledusskapis sīca. Kaimiņi joprojām nebija pārnākuši, laikam tiem sava balle. Es ieslīgu nemaņā…

Enģeli, visur esošais,
Palīdzi man sevi atrast.
Palīdzi man sevi saprast,
Tu, viszinošais.

Enģeli, visskaistākais,
Palīdzi man tevi atklāt.
Palīdzi man tevi sajust,
Tu, vismaigākais.

Enģeli, vienīgais,
Liec man noticēt,
Ka tu, man pēdējais…

]]> http://guntars.conceptio.lv/?feed=rss2&p=484 http://guntars.conceptio.lv/?p=373 http://guntars.conceptio.lv/?p=373#comments Fri, 05 Jun 2009 00:41:53 +0000 Guntars http://guntars.conceptio.lv/?p=373 Turpinājums no “Iz dzīves, vienas #2 “…

Piekrītoši pamāju ar galvu: “Jā, tā laikam ir”, un steidzos pie pārdevējas ar trim gerberām rokā. Ātri nosviedu naudu un ārā iedams attraucu vīram rozā mētelī: “Es to sievieti neostīšu!” Teciņiem skrēju uz pieturu, jo tramvajs jau parādijās aiz līkuma.

Kad nokļuvu darba vietā, paslēpis ziedus devos uz trešo stāvu, lai izpildītu kolēģa pienākumu - apsveiktu Ilzi. Pavēru durvis un ielūkojos birojā- jubilāre kā parasti lietišķi klabināja datora tastatūru acis nepaceldama. “Daudz laimes!”, uzreiz saucu un devos iekšā, rokās priekšā izstiepdams oranži krāšņās puķes. Ilze, visu kolēģu kolēģe, pameta acis uz augšu un atieza zobus smaidā: “Uīīī! Tu mani nobiedēji. Šausmas!” Ātri pasniedzu puķes un nošmaukstināju lūpas gar viņas vaigu. Viņa bija mazliet kautrīgi piesārtusi, taču jau uzreiz lietišķi lūkojās pēc vāzes un uzņēma kursu uz blakus telpu, lai risinātu šo problēmu. Nepaspēju ne kautko novēlēt, ne pateicības sagaidīt. Kā par brīnumu birojā vēl nebija nevienas puķes. Nodomāju, ka būšu vienīgais kavalieris šodien, un tāpēc centos ieņemt vēsāku pozīciju: “Nu re, beidzot izkrāšņosim tavu darba vietu, nevienam tā nebūs!” ” Jā jā, paldies paldies, dikti mīļi,” korektore attrauca un jau meta acis ekrānā, uztraukdamās vai kas nav palaists garām. “Sveiki…, lai veicas darbā,” nosvētīju viņu un ātri devos  prom.Viņa palika ar savu pušķi un datoru.

Uzgāju augšstāvā pie sava darba galda. Apkārt jau grozījās citi kolēģi, kas gatavoja jauno materiālu šī mēneša žurnālam. Katrs bija iegrimis savās domās un pat nepamanīja mani - šī bija pēdējā diena pirms salikuma nosūtīšanas uz tipogrāfiju. Izskatīju savus rakstus, pārcilāju pēdējos aprakstus un vēlreiz pārbaudīju vai visiem esmu uzcepis reportāžu. Acīs iekrita dzeltena zīmīte uz galda stūra, to bija rakstījis mūsu fotogrāfs, kas braukāja uz sacensībām un citiem notikumiem. Viņš, kā fotogrāfs šoreiz bija nosūtīts uz pirmajām spiningošanas sacensībām Alauksta ezerā, kur tam bija jāpiefiksē arī visi rezultāti un uzvarētāji. Protams viņš nebija labs stāstnieks, un rezultātus vienkārši piemeta uz papīra. To es jau gaidīju, taču zīmīte manī izraisīja smaidu, un pabeidzot to lasīt knapi valdīju smieklus -

“Čau Paul!!!  Tiko paspēju no sacenēm, tu jau zini rīt jādod drukāt žurnālu, bet nevaru saprast kādi tur beigās tie dati jāieraksta!!!! Tev vaidzētu uztaisīt ātri tādu smuku, īsu aprakstu par uzvarētājiem!! Tas ir steidzami, jo es pats nevaru neko prātīgu sastādīt, tu jau zini esmu tikai fotogrāfs!!!! īsāk sakot, spiningošanas sacensības Alauksta ezerā, pirmie rezultāti - 3. vieta Pāvils Osmakots (2 līdakas, kopā svars 1,8kg, tās kriminālās kā saproti), 2.vieta Laimdots Līgotnis (1 līdaka 6,5kg)!!!, bet redz 1.vieta tika nolemta sākumā kad nosvēra Mareka Žubes līdaku 8kg!!! Galvenais to visiem izbazūnēja un karoč jau apsveica savējie, bet iedomājies (!!) kad es ierados un uztaisīja atkārtoto svēršanu žurnālam, tad tā pirmās vietas zivs bija no bailēm nokritusies svarā!!! Esot knapi davilkusi līdz 7,5kg, bet ar to brīnumi nebeidzas, kāds (laikam ķirurgs pēc profesijas, stulbums) esot sačamdījis to zivi un sacēlis troksni, ka tai vēderā esot vēl kilo plaudēns, kas jāatņem vēl nost no līdakas svara!!! Es nezinu ko lai es tagad daru, tiem vīriem jau vienalga, apsveikti, diploms dabūts  - jau plītē kautkur, bet man tie vīri atteicās parakstīt tos svarus, jo nerīmējās cipari!!! Izdomā kautko, man nav ideju, paldies jau iepriekš!!! Gatis :(”

“Nu smieklīgi, atkal jau,” nosmējos un nolēmu pievērsties šim kumēdiņam pēcpusdienā. Šis zellis - Gatis - diezgan regulāri nokļuva dažādās, viņaprāt, sarežģītās un komplicētās situācijās, brīžiem arī neveiksmīgās, bet vienmēr komiskās. Viņš vēl joprojām nenojauta, ka viss kolektīvs ir paspējis izsmieties par viņu un izmanto populārākos fotogrāfa piedzīvojumus anekdošu vietā.  Atmiņā ātri uzzibsnīja vīra pēdējā sūdzēšanās par to, kā šim, slimnīcā guļot, esot kurpes nospertas un dabujis čībās iet uz mājām.

Beidzot pārējie bija mani pamanījuši un dažs labs kā ierasti pameta ar galvu, dažs uzsauca sveicienus. Vienīgi Mārcis, mūsu maketētājs, no kakta aicināja mani pie sevis. Mazliet atkrāmējos no papīriem, kārtīgi salocīju izcilā Gata zīmīti un pagājos līdz maketētāja galdam. “Piesēd, kā vispār iet?” viņš pieklājīgi apjautājās bez jebkādas intereses. “Nu tā, pamazām,” atteicu, “kas ir?”  “Lab, zin kas par lietu, tu jau skaities mums stāstnieks, man vienai sievietei vajag uzrakstīt dzejoli.” “Uhhh,” nopūtos, “tik traki ja?”

sekos