Atskaņas un Pārdomas » Pa naktīm :)

Tēmu arhīvs: Pa naktīm :)

Krauklēni un kurkulēni

Pirms sākt rakstīt, ir jāizcīna neliela cīņa ar sevi, ar mūžīgo pret. Jau kādu laiku tas ir nomācošs šķērslis jebkāda viedokļa paušanai, ir daudz domas, pārdzīvojumi, viedokļi, kas nemitīgi prātā tiek pretstatīti, apgāzti un radīti jauni, kas atkal tiek laboti, apgāzti un tā līdz nemaņai.. varbūt kādam tā arī ir gadījies.

Tādēļ visvieglāk kautko beidzot piefiksēt ir protams dzērumā, jo tad kā zinam daudzas smadzeņu šūnas nedarbojas un tie liekie jautājumi atkrīt. Sākot ar domstarpībām par pareizajām teikuma formām, komatiem un beidzot ar pašpārmetumiem. Nāks rīts, nāks vērtējums un ja tas būs labs, raksts izspruks no nešpetno melnrakstu kambara.

Velns parāvis! Tas ir tā vērts, apbraukt apkārt valmierai novakarē. Pareizāk, katrā novakarē. Apbraukt, braukt un mīties, skriet pa svaigi pielijušajiem ceļiem, miklumā. Paša pretvējā dzesējoties atpūsties. Satikt meža dzīvniekus uz ceļiem, stirnas, zaķus, lapsas un sirseņus, kas kā veci čomi uzsit pa pakakli, tajā nedaudz ietriecoties. Tas ir bailīgi kutelīgi, bet par savējiem jau neko sliktu. Ir dzirdēti nostāsti, ka sirseņi tiekot norīti vai noķerti mutē, kur protams, lieki teikt, tiekot sadzelts un viss piepampst izraisot smakšanu, taču es par to neko nezinu.
Mans maršruts iet apkārt Valmierai pa smalku ceļu, tas ir asfaltēts, šaurs un maz noslogots, tādēļ vienmēr jūtos tur kā saimnieks. Arī dzīvnieki tur nepiespiesti ganās un lieki nesatraucās. Gan stirnas, gan govis ir uz vienu roku un katrs pa savai modei dzīvojās gar ceļmalām. Lapsēni ir viltīgāki, tie gandrīz vienmēr piekļaujas ceļmalu zālēm kad es garām ripoju. Tie domā, ka es tos nepamanīšu. Mans maršruts ved pa skrajiem ceļiem, gar pļavām, nenopļautiem, dzelteniem miežiem, gar kapiem un alus brūžiem. Brauciens ir nepiespiests, nekādā ziņā negausīgs, katrs minoties var atrast savu tempu, savu brīvību uz riteņiem un atpūtu, veselīgu laika kavēkli.
Es mazliet ieintriģēšu Jūs braukt ar velosipēdu apkārt Valmierai…

Es sāku ripināties, tad nedaudz uzminu un jau atrados pie apvedceļa apļa, tad tālāk skrienu jau ātrākā tempā, nedaudz pieliecos lai mazinātu pretvēju. Laikus pamanu, ka pretī brauc motorollers, aiz muguras brauc volvo. Es turpinu mīt, un nepaceļot skatienu gaidu, kad mašīna pabrauks garām. Tā pabrauca, bet motorollers rollēja tieši virsū, nedaudz saspringu, vīrs bija ar ķiveri, pavecs, iesārts, tas kautko sauca: “Ej, tiš, brauc tu bļeģ, kur mļeh, eeeh”, es tā arī nesapratu, un viņš jau bij prom, sinusoīdā ģengērēja tālāk. Nodomāju, gan jau tiks nopļauts kā nepaklausīga smilga.
Es braucu tālāk, pretī izslējās kalns, kas katru reizi ir jāpievarē, pēc mirkļa tas jau bija aiz muguras, iegriezos ciematā, iztrencos cauri un braucienu turpināju pa atsevišķu ceļu, kas ieveda mežā. Tas bija labākais posms šajā braucienā, tas veda nedaudz no kalna un varēja atvilkt elpu. Gandrīz vienmēr apkārt skrēja zvēri, gan stirnas, gan zaķi. Sīļi lidoja šķersām ceļam, tie svilpa, ķērca un zīmēja apļus virs galvām. Gandrīz kā maitu lijas. Stirnas ar brūnajām, īsspalvainajām, skruļlainajām mugurām skrēja gar grāvi līdzi, tās metās pāri ceļam, priekšā velosipēdam, bet es spēju apbraukt. Zaķi meta cilpas pa grāvmalu, tie raudāja kā mazi bērni, spiedza un burbulēja, laikam pārošanās laiks. Zaķi bija nobarojušies, tāpat kā brūnās stirnas. Es sajutos pirmatnēji, starp viņiem būdams. tā bija meža dzīve. Pāri ceļam pārskrēja āpsis, tas uzticamais dzīvesbiedrs, kas savu otru pusi pats gādīgi aprok, dzirdēts ka tas ir tīrīgākais dzīvnieks latvijas mežos. Zivju gārņi, jaunie baltknābjainie stārķi un krauklēni pievienojas sīļiem, mežs dzied, notiek putnu saieti un semināri, sarunas nebeidzas. Putnu vērotāju sapnis, galvenais elks ūdensvistiņa nav manāma. Reti kurš nesaprastu, ka šis mežs ir apburts, šie dzīvnieki gaida jebkuru muļķīti, ko pārsteigt un par ko paņirgāties. Tie gandrīz vienmēr smīn iznākot uz ceļa, tie pamet acis uz jaunajiem tūristiem, piešķiebj galvu un nesteidzīgi aizsoļo tālāk.
Šis stāsts paliks nepabeigts, jo ….. ir vēls. mežā ir tumšs kā peklē, pat apogs vairs negroza galvu. stirnas guļ ar draudzenēm. zaķi kaujās. lapsas guļ saritinājušās kā odzes. odzes medij vistas. sikspārņi skrien makšķernieku auklās. utt……………

vistas

10.oktobris (un tagad 17.marts)

Jaunākais un pēdējais cilvēka modelis pamodās un izvingrināja plakstiņus.

Jā, visu laiku jaunākais un attīstītākais cilvēka modelis, tūkstošu gadu garumā dabiskā un mākslīgā atlasē izveidojušais modelis. Tādi, kas pamodās bija daudzi, gandrīz lielākā daļa pilsētas. Lasīt visu »

Pagaidām skatīt Dienasgrāmatu!

Kautkas no leģendārā Jaroslava Hašeka…

Feldkurats Kacs

Avots: šeit

Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurāta Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmiha kalpotājs un uzaicināja Šveiku pievākt feldkurātu.
Ceļā kalpotājs pastāstīja Šveikam, ka feldkurāts sastrīdējies ar virsleitnantu Helmihu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurāts esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmihs arī esot piedzēries, izsviedis feldkurātu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.
Kad Šveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkurātu. Tas nodīcās un atvēra acis. Šveiks salutēja un sacīja:
– Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurāta kungs!
– Kas… jums te… vajadzīgs?
– Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurāta kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.
– Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?
– Uz jūsu dzīvokli, feldkurāta kungs.

Lasīt visu »

Echinoidea volucris (latīniski) #2

Turpinājums no “Echinoidea volucris (latīniski)” …

Tā bija jauka diena, kad izbraucām no Valmieras. Agrajā, saulainajā rītā mēs ierausāmies autobusā uz Madonu. Apvārdojām šoferi un  iecēlām velosipēdus vecajos, aizputējušajos bagāžas nodalījumos. Lasīt visu »

David Lynch: Eraserhead 1977

eraserhead_era109

Ir kāds redzējis kādreiz? Secinājumi?

Par un Pret

Kad, sēžot zem ievas tās smaržu paēnā, tev gribas dalīties sajūtās, lai tās dotu citiem, lai dalītos, tad pašam kļūst vieglāk un miers nāk pār visu, saspringums tiek iztērēts, kaut uz papīra, bet iztērēts. Kad jaunais pavasaris ar savām smaržām un putnu dziesmām klauvē pie katra krūtīm, tad gribas dalīties, gribas sniegt to citiem, gribas tādējādi nomierināties. Varbūt reizēm pārāk daudz un nevajadzīgi nomierināties.
Kad mīlestība sauc jebkuru uz nomaļām vietām, jebkuru dzīvu būtni kopā būt, kad tu to visu pamani un smaidot māj ar galvu, tad atkal gribas to visu aprakstīt un padalīties.  Gribas tādējādi uzvilkties.

Ir cilvēki, kas joprojām šo visu līdz šim rakstīto sauc par sevis žēlošanu, kluso nespējīgo cerību,  ka kāds varbūt izlasīs un novērtēs šīs gaudas, pažēlos, apžēlos. Cilvēki, kas to sauc par “masturbāciju klusumā zem galda, slepenībā, bet ar nemirstošu cerību, ka rakstīto uztvers, kaut garāmgājējs nejaušs, bet uztvers un apliecinājums tiks gūts, kaut virtuāli notēlots, no iztēlotas  klātbūtnes paņemts.”  Katram klusam rakstniekam ir klusa cerība, ka tas beidzot tiks novērtēts, atzīts un godā celts. Tas to patur pie sevis, bet naivi cer un gaida kad citi apžēlosies.

Mēs pabeidzam. (tas pats vakars)

Mēs bijām mežiņā, apstaigājām celmus un velēnas, tie visi zaļie bija beidzot parādījušies šai gadā. Mēs viņus atradām un novērtējām - visi zaļie asni un augošie spērās ārā, zaļoja. Mēs priecājāmies kopā ar tiem, un vispār kopā ar visiem, jo tie visi apkārtējie arī priecājās. Nu nevar noturēties tādās situācijās, lai kas tevi aicinātu uz mieru.

Mežiņā bija klusi, tā nebija lakstīgala, kas dziedāja, tas laikam nebija arī strazds, bet dziesma skanēja, kaut klusi, un mūs aicināja palikt. Lasīt visu »

Mēs iesākam..

Mēs ejam pastaigāties. Katra reize, kad to daram nāk par labu, jo pavasaris mūs ārstē. Katru brīdi, kad mēs tur esam, mēs atkopjamies un mainamies.

Šodien, kad ir dubults prieks, kad Latvija ir vinnējusi pati sevi, mēs dodamies turp uz mežu. Mēs aizdosimies un pastaigāsim pa taciņām, paplūksim puķes pirmās un pastutēsimies pret ozoliem un parunāsim par hokeju. Mēs centīsimies mazināt tās slimības bīstamību, kas man tagad skan ausīs no TV, mēs centīsimies atturēties no jebkā.

Pienāks vakars, pienāks turpinājums….

Pavasaris, rīts, mežiņš

Atklāju velo sezonu agrā rīta stundā, virzienā uz Rūjienu. Es biju gatavojies spējīgi, apkopis velosipēdu, iegādājies jaunas velo botas un protams kārtīgi sakārtojis savu garastāvokli. Tas tika noskaņots uz Urrā, velosipēds tika nonests no piektā stāva un žvinks, pakaļa uzsviesta uz benķa. Nekas specifisks, bet pirmais saraustītais un nedaudz nedrošais pārbrauciens bija sācies. Kas tie bija par priekiem, kas par sajūtām minoties un ripoties agrā saulē, gandrīz pa vējam, gandrīz vienam pašam, puslīdz klusumā. Es paspēju nosvīst, sadzīties, bet nāca otrā elpa, kas atnesa to mierīgo jausmu par mirkli, kad riepas spindz nemainīgi, kad vējš skrien pretī un retās priedes ceļmalā sveicina. Šis agrais brauciens varbūt tāpēc bija spēcīgs, ka tas bija pirmais šogad. Mani pārņēma nevis sportista un sacensību gars skrienoties ar vēju, bet tas nostaļģiskais un miermīlīgais, kad gribas teikt “krasota” un mesties malā un pagulēt katrā egļu un priežu paēnas metrā. Lasīt visu »