Pirms sākt rakstīt, ir jāizcīna neliela cīņa ar sevi, ar mūžīgo pret. Jau kādu laiku tas ir nomācošs šķērslis jebkāda viedokļa paušanai, ir daudz domas, pārdzīvojumi, viedokļi, kas nemitīgi prātā tiek pretstatīti, apgāzti un radīti jauni, kas atkal tiek laboti, apgāzti un tā līdz nemaņai.. varbūt kādam tā arī ir gadījies.
Tādēļ visvieglāk kautko beidzot piefiksēt ir protams dzērumā, jo tad kā zinam daudzas smadzeņu šūnas nedarbojas un tie liekie jautājumi atkrīt. Sākot ar domstarpībām par pareizajām teikuma formām, komatiem un beidzot ar pašpārmetumiem. Nāks rīts, nāks vērtējums un ja tas būs labs, raksts izspruks no nešpetno melnrakstu kambara.
Velns parāvis! Tas ir tā vērts, apbraukt apkārt valmierai novakarē. Pareizāk, katrā novakarē. Apbraukt, braukt un mīties, skriet pa svaigi pielijušajiem ceļiem, miklumā. Paša pretvējā dzesējoties atpūsties. Satikt meža dzīvniekus uz ceļiem, stirnas, zaķus, lapsas un sirseņus, kas kā veci čomi uzsit pa pakakli, tajā nedaudz ietriecoties. Tas ir bailīgi kutelīgi, bet par savējiem jau neko sliktu. Ir dzirdēti nostāsti, ka sirseņi tiekot norīti vai noķerti mutē, kur protams, lieki teikt, tiekot sadzelts un viss piepampst izraisot smakšanu, taču es par to neko nezinu.
Mans maršruts iet apkārt Valmierai pa smalku ceļu, tas ir asfaltēts, šaurs un maz noslogots, tādēļ vienmēr jūtos tur kā saimnieks. Arī dzīvnieki tur nepiespiesti ganās un lieki nesatraucās. Gan stirnas, gan govis ir uz vienu roku un katrs pa savai modei dzīvojās gar ceļmalām. Lapsēni ir viltīgāki, tie gandrīz vienmēr piekļaujas ceļmalu zālēm kad es garām ripoju. Tie domā, ka es tos nepamanīšu. Mans maršruts ved pa skrajiem ceļiem, gar pļavām, nenopļautiem, dzelteniem miežiem, gar kapiem un alus brūžiem. Brauciens ir nepiespiests, nekādā ziņā negausīgs, katrs minoties var atrast savu tempu, savu brīvību uz riteņiem un atpūtu, veselīgu laika kavēkli.
Es mazliet ieintriģēšu Jūs braukt ar velosipēdu apkārt Valmierai…
Es sāku ripināties, tad nedaudz uzminu un jau atrados pie apvedceļa apļa, tad tālāk skrienu jau ātrākā tempā, nedaudz pieliecos lai mazinātu pretvēju. Laikus pamanu, ka pretī brauc motorollers, aiz muguras brauc volvo. Es turpinu mīt, un nepaceļot skatienu gaidu, kad mašīna pabrauks garām. Tā pabrauca, bet motorollers rollēja tieši virsū, nedaudz saspringu, vīrs bija ar ķiveri, pavecs, iesārts, tas kautko sauca: “Ej, tiš, brauc tu bļeģ, kur mļeh, eeeh”, es tā arī nesapratu, un viņš jau bij prom, sinusoīdā ģengērēja tālāk. Nodomāju, gan jau tiks nopļauts kā nepaklausīga smilga.
Es braucu tālāk, pretī izslējās kalns, kas katru reizi ir jāpievarē, pēc mirkļa tas jau bija aiz muguras, iegriezos ciematā, iztrencos cauri un braucienu turpināju pa atsevišķu ceļu, kas ieveda mežā. Tas bija labākais posms šajā braucienā, tas veda nedaudz no kalna un varēja atvilkt elpu. Gandrīz vienmēr apkārt skrēja zvēri, gan stirnas, gan zaķi. Sīļi lidoja šķersām ceļam, tie svilpa, ķērca un zīmēja apļus virs galvām. Gandrīz kā maitu lijas. Stirnas ar brūnajām, īsspalvainajām, skruļlainajām mugurām skrēja gar grāvi līdzi, tās metās pāri ceļam, priekšā velosipēdam, bet es spēju apbraukt. Zaķi meta cilpas pa grāvmalu, tie raudāja kā mazi bērni, spiedza un burbulēja, laikam pārošanās laiks. Zaķi bija nobarojušies, tāpat kā brūnās stirnas. Es sajutos pirmatnēji, starp viņiem būdams. tā bija meža dzīve. Pāri ceļam pārskrēja āpsis, tas uzticamais dzīvesbiedrs, kas savu otru pusi pats gādīgi aprok, dzirdēts ka tas ir tīrīgākais dzīvnieks latvijas mežos. Zivju gārņi, jaunie baltknābjainie stārķi un krauklēni pievienojas sīļiem, mežs dzied, notiek putnu saieti un semināri, sarunas nebeidzas. Putnu vērotāju sapnis, galvenais elks ūdensvistiņa nav manāma. Reti kurš nesaprastu, ka šis mežs ir apburts, šie dzīvnieki gaida jebkuru muļķīti, ko pārsteigt un par ko paņirgāties. Tie gandrīz vienmēr smīn iznākot uz ceļa, tie pamet acis uz jaunajiem tūristiem, piešķiebj galvu un nesteidzīgi aizsoļo tālāk.
Šis stāsts paliks nepabeigts, jo ….. ir vēls. mežā ir tumšs kā peklē, pat apogs vairs negroza galvu. stirnas guļ ar draudzenēm. zaķi kaujās. lapsas guļ saritinājušās kā odzes. odzes medij vistas. sikspārņi skrien makšķernieku auklās. utt……………
