2009. gada 30. septembris
Turpinājums no “Iz dzīves, vienas #4 “…
Jā, enģeli, palīdzi man šorīt, saskaldīt galvassāpes. Rīts atvēlās ar galvasgāzēm un lietusgāzēm, ar šalkoņu zem jumta korēm un grabināšanos. Ja nebūtu nogulējis četrpadsmit stundas, tad šī šalkšana būtu visnotaļ iemidzinoša. Pavēros apkārt un aprēķināju, ka biju aizmidzis ar drēbēm, pudele pusapgāzta mētājās galvgalī, tukša protams. Kautkādas lapiņas, aprakstītas, atradās uz galda. Tie laikam tie dzejoļi manam draugam, lielajam. Lēnām pierausos gultā, izberzēju acis ar dūrēm, galvā dunēja. Istabā bija tumšs kā alā. Zilie mākoņi visu bija satumšinājuši, pavasaris bija vērties rudenī, pašsajūtas vienkārši nebija. Lasīt visu »
2009. gada 26. septembris
Pagaidām skatīt Dienasgrāmatu!
2009. gada 5. augusts
Avots: šeit
Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurāta Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmiha kalpotājs un uzaicināja Šveiku pievākt feldkurātu.
Ceļā kalpotājs pastāstīja Šveikam, ka feldkurāts sastrīdējies ar virsleitnantu Helmihu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurāts esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmihs arī esot piedzēries, izsviedis feldkurātu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.
Kad Šveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkurātu. Tas nodīcās un atvēra acis. Šveiks salutēja un sacīja:
– Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurāta kungs!
– Kas… jums te… vajadzīgs?
– Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurāta kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.
– Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?
– Uz jūsu dzīvokli, feldkurāta kungs.
Lasīt visu »
2009. gada 25. jūlijs
Turpinājums no “Echinoidea volucris (latīniski)” …
Tā bija jauka diena, kad izbraucām no Valmieras. Agrajā, saulainajā rītā mēs ierausāmies autobusā uz Madonu. Apvārdojām šoferi un iecēlām velosipēdus vecajos, aizputējušajos bagāžas nodalījumos. Lasīt visu »
2009. gada 19. jūlijs
Turpinājums no “Iz dzīves, vienas #3 “…
“Nu jā, patraki ir” , Mārcis arī nopūtās. “Es pats nevaru, bet zinu, ka viņai tādas lietas patīk, gluži e-kartiņu ar negribas sūtīt, varbūt tu vari kautko ātri, kautko foršu uzrakstīt manā vārdā? Ko saki, par pāris aliņiem.”
“Kad tev vajag?” Noprasīju. Lasīt visu »
2009. gada 5. jūnijs
Turpinājums no “Iz dzīves, vienas #2 “…
Piekrītoši pamāju ar galvu: “Jā, tā laikam ir”, un steidzos pie pārdevējas ar trim gerberām rokā. Ātri nosviedu naudu un ārā iedams attraucu vīram rozā mētelī: “Es to sievieti neostīšu!” Teciņiem skrēju uz pieturu, jo tramvajs jau parādijās aiz līkuma. Lasīt visu »
2009. gada 8. maijs
Ir kāds redzējis kādreiz? Secinājumi?
2009. gada 8. maijs
Kad, sēžot zem ievas tās smaržu paēnā, tev gribas dalīties sajūtās, lai tās dotu citiem, lai dalītos, tad pašam kļūst vieglāk un miers nāk pār visu, saspringums tiek iztērēts, kaut uz papīra, bet iztērēts. Kad jaunais pavasaris ar savām smaržām un putnu dziesmām klauvē pie katra krūtīm, tad gribas dalīties, gribas sniegt to citiem, gribas tādējādi nomierināties. Varbūt reizēm pārāk daudz un nevajadzīgi nomierināties.
Kad mīlestība sauc jebkuru uz nomaļām vietām, jebkuru dzīvu būtni kopā būt, kad tu to visu pamani un smaidot māj ar galvu, tad atkal gribas to visu aprakstīt un padalīties. Gribas tādējādi uzvilkties.
Ir cilvēki, kas joprojām šo visu līdz šim rakstīto sauc par sevis žēlošanu, kluso nespējīgo cerību, ka kāds varbūt izlasīs un novērtēs šīs gaudas, pažēlos, apžēlos. Cilvēki, kas to sauc par “masturbāciju klusumā zem galda, slepenībā, bet ar nemirstošu cerību, ka rakstīto uztvers, kaut garāmgājējs nejaušs, bet uztvers un apliecinājums tiks gūts, kaut virtuāli notēlots, no iztēlotas klātbūtnes paņemts.” Katram klusam rakstniekam ir klusa cerība, ka tas beidzot tiks novērtēts, atzīts un godā celts. Tas to patur pie sevis, bet naivi cer un gaida kad citi apžēlosies.
2009. gada 29. aprīlis
Mēs bijām mežiņā, apstaigājām celmus un velēnas, tie visi zaļie bija beidzot parādījušies šai gadā. Mēs viņus atradām un novērtējām - visi zaļie asni un augošie spērās ārā, zaļoja. Mēs priecājāmies kopā ar tiem, un vispār kopā ar visiem, jo tie visi apkārtējie arī priecājās. Nu nevar noturēties tādās situācijās, lai kas tevi aicinātu uz mieru.
Mežiņā bija klusi, tā nebija lakstīgala, kas dziedāja, tas laikam nebija arī strazds, bet dziesma skanēja, kaut klusi, un mūs aicināja palikt. Lasīt visu »
2009. gada 29. aprīlis
Mēs ejam pastaigāties. Katra reize, kad to daram nāk par labu, jo pavasaris mūs ārstē. Katru brīdi, kad mēs tur esam, mēs atkopjamies un mainamies.
Šodien, kad ir dubults prieks, kad Latvija ir vinnējusi pati sevi, mēs dodamies turp uz mežu. Mēs aizdosimies un pastaigāsim pa taciņām, paplūksim puķes pirmās un pastutēsimies pret ozoliem un parunāsim par hokeju. Mēs centīsimies mazināt tās slimības bīstamību, kas man tagad skan ausīs no TV, mēs centīsimies atturēties no jebkā.
Pienāks vakars, pienāks turpinājums….
