2010. gada 3. jūlijs
Harmonizējies!
tu jaucies pa pilsētu, pa dzīvi kā neskaidrs puteklis, kā miglains neizskaidrojams apstāklis. Tava eksistence joprojām ir neizskaidrojama. Tava jēga ir varbūt tavā eksistencē, varbūt. Varbūt arī nekur.
Vai tev vajag jēgu, vai tev vajag vispār kautko? Vai tev nepietiek ar prieku ka esi? Vai esi bijis bērēs? Vai nepalika žēl savējo jau pirms savām bērēm? Vai nevēlies tos iepriecināt un laimīgus darīt paliekot?
apkārt turās šī smagnējā migla, šie staipekņi, kas itkā satur mūsu vājo draudzību, šo draudzību, kas veidojusies tikai atkarībā no dzērieniem, no tiem, kas līdz šim ir vienīgais kas joprojām mūs vieno. Šie stulbumi, kas šad tad ir draudzība, skan pārāk bieži, tie reklamē sevi un saimnieku kamēr naivākie skaisti smejās un jauki pūš līdzi, tie apburti klausās un aijājās šajos vārdos. tiem patīk pasakas un vārdu epiteti un salīdzinājumi, tiem patīk vārdu spēles ļoti, jo ļoti, jo vairāk jo smieklīgāk, jo aizrautīgāk var aizrauties līdzi šiem šļupstošajiem dialogiem. Tas ir tik smieklīgi un atjautīgi sekot līdzi un pamanīt visas šīs vārdu spēles, visus salīdzinājumus un izsmieklus. Katram ir jābūt pietiekoši atjautīgam, tas ir kā mērs vai saproti visas divdomības un jokus. Vai esi savējais, vai spēj godīgi just līdzi cita jokiem un smieties. Vai tomēr novērsīsies to muļķīguma labad un dosies prom?
Vai tev vajag to visu? Vai ir jādzīvo tādēļ lai to visu sev garantētu, vai tas ir svarīgākais?
Vai tu klausies citos vai tikai sevī? Vai tev ir svarīgi, kas un cik daudz ir citiem vai tas ir vienīgais iemesls lai iekustinātu tavu slinko pakaļu? Vai pašpietiekamība nav pamats askētiskumam, vai laime nav visu vēlmju piepildījums?
2010. gada 17. jūnijs
Kāpēc tikai tad kad cilvēks beigts visi tā īsti sāk interesēties par viņu? Kāpēc tikai tad gandrīz viss par viņu kļūst tik nozīmīgs un vērtīgs? Vai tiešām tikai nomiršana ir labākais līdzeklis šai pīķa stundai un apogejai?
Smagi slims ir par maz. Par maz, ļoti par maz, ja salīdzinam.
Bet kāds par to tikai pasmiesies…… saldi pasmiesies, tas izkāris mēli tālu tālu ņirgs, neķītri ieķiķinās par šo izrādi un iestudējumu. Tas viss nav tā vērts, nav vajadzīgs, nejēdzīgi radīts, jo nekam taču nav jēgas, tikai dzīvojam, dzīvojam kamēr dzīvojam.
2010. gada 23. maijs
Knapi atkūlos, piebesija viss, ar riteni? Nē, ar traktoru, mani atveda vecais labais padomju mehānisms, kas nejautāja, tikai rūca un darīja savu darbu. Tas mani nogādāja manā vietā. Es protams jau iepriekš biju dusmīgs, bet tas nekas.
Man bija draugi, tie cīnījās par kautko, es daudz jautāju par ko, bet kā muļķītis nesapratu par ko, par ko cīniņš un vērtību svēršana. taču tas nekas, jo man patika tas laiskums pārliecoties pāri visiem sanākušajiem pienākumu stutētājiem, man patika karināties pāri sistēmā strādājošajiem aizvainotajiem draugiem, man patika atzīt to aizņemtību. Viņi taču paši bija pie tā vainīgi…
Kāpēc mēs te tirinamies, kāpēc mums visiem te kopā jābūt, vai lai salīdzinātos, sadziedātos, saspēlētos un saprastu kurš par kuru ir gudrāks? Vai tad katra atklātā izeja uz dzīvi ir kā svari kurš ir derīgāks un kurš nē? Vai tad mēs joprojām kā draugi svērsim viens otru? Vai tad draugi tā dara? Kāds tad ir mērķis?
vai tad tiešām lai sirsnīgi sarokotos, nesalīdzinātu viens otru un dalītos ar visu kas ir, ir jābūt dievam?
2010. gada 10. aprīlis
ir jāmaina viss, gan šis ieradums, gan šī retā parādība.
jebkura iekārta ir beigusies, pirms tā ir radusies.
cilvēk, jautā sev, jautā tikai sev, tikai, sev. Visu ko vari, jautā sev.
2010. gada 9. aprīlis
skumjas, kā gaistoši, gaistoši dūmi.
Lūzis vai pēdējais ziedu zars,
Sapņu līganam krūmam….
2009. gada 11. oktobris
10.oktobris (un tagad 17.marts)
Jaunākais un pēdējais cilvēka modelis pamodās un izvingrināja plakstiņus.
Jā, visu laiku jaunākais un attīstītākais cilvēka modelis, tūkstošu gadu garumā dabiskā un mākslīgā atlasē izveidojušais modelis. Tādi, kas pamodās bija daudzi, gandrīz lielākā daļa pilsētas. Lasīt visu »
2009. gada 30. septembris
Turpinājums no “Iz dzīves, vienas #4 “…
Jā, enģeli, palīdzi man šorīt, saskaldīt galvassāpes. Rīts atvēlās ar galvasgāzēm un lietusgāzēm, ar šalkoņu zem jumta korēm un grabināšanos. Ja nebūtu nogulējis četrpadsmit stundas, tad šī šalkšana būtu visnotaļ iemidzinoša. Pavēros apkārt un aprēķināju, ka biju aizmidzis ar drēbēm, pudele pusapgāzta mētājās galvgalī, tukša protams. Kautkādas lapiņas, aprakstītas, atradās uz galda. Tie laikam tie dzejoļi manam draugam, lielajam. Lēnām pierausos gultā, izberzēju acis ar dūrēm, galvā dunēja. Istabā bija tumšs kā alā. Zilie mākoņi visu bija satumšinājuši, pavasaris bija vērties rudenī, pašsajūtas vienkārši nebija. Lasīt visu »
2009. gada 26. septembris
Pagaidām skatīt Dienasgrāmatu!
2009. gada 5. augusts
Avots: šeit
Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurāta Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmiha kalpotājs un uzaicināja Šveiku pievākt feldkurātu.
Ceļā kalpotājs pastāstīja Šveikam, ka feldkurāts sastrīdējies ar virsleitnantu Helmihu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurāts esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmihs arī esot piedzēries, izsviedis feldkurātu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.
Kad Šveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkurātu. Tas nodīcās un atvēra acis. Šveiks salutēja un sacīja:
– Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurāta kungs!
– Kas… jums te… vajadzīgs?
– Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurāta kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.
– Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?
– Uz jūsu dzīvokli, feldkurāta kungs.
Lasīt visu »
2009. gada 25. jūlijs
Turpinājums no “Echinoidea volucris (latīniski)” …
Tā bija jauka diena, kad izbraucām no Valmieras. Agrajā, saulainajā rītā mēs ierausāmies autobusā uz Madonu. Apvārdojām šoferi un iecēlām velosipēdus vecajos, aizputējušajos bagāžas nodalījumos. Lasīt visu »
